Garšo pēc cukura un ne vella neārstē

World Home­opa­thy Aware­ness Week (WHAW!!!) atskaņās arī es bei­d­zot sniegšu ieskatu savās pār­domās par šo tem­atu. Pirms neilga laiciņa latviešu blo­gos jau parādījās pāris labu rak­stu par home­opāti­jas dar­bības prin­cipu absur­dumu, viens no tiem pat ar lielisku home­opātisko zāļu pār­dozēšanas video prezen­tā­ciju. Taču ne visi aspekti tika aplūkoti pil­nībā, un komen­tāros nācies lasīt vis­dažādāko svi­estu, tādēļ vēlos pievērsties vēl dažiem argu­men­tiem un pre­tar­gu­men­tiem attiecībā uz šo ūdens kratīšanas maģiju.

Pirmkārt, kas ir home­opātija un kā tā dar­bo­jas? Es teiktu, ka tā ir alter­natīvā medicīna, ko ļoti daudzi jauc ar tau­tas medicīnu, fitoter­apiju vai zāļu tējām utml. Latvijā diemžēl ir vairākas iestādes, kur home­opātija ir gal­venā nodarbe. Piemēram, Home­opāti­jas institūts rak­sta šādi:

Home­opātija ir medicī­nas nozare, kura ārstēšanā izmanto dabī­gas vielas un rūpē­jas par organ­isma aizsargspēju paaugstināšanu, kā arī par attīrīšanu no ķīmiskiem piesārņo­ju­miem. Home­opātija ārstē gan hro­niskas, gan akū­tas slimības. [..]
Home­opātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir divi prin­cipi:
— līdzības (līdzīgu ārstē ar līdzīgu).
— ārstēšanā izmanto atšķaidījumus.”

Cen­tra home­opātiskās klīnikas mājaslapā rak­stīts šādi:

Home­opātija izmanto min­imālu devu prin­cipu. Home­opātija neap­slāpē slimības simp­to­mus — tā vietā tiek stiprināti organ­isma dabiskie dzied­ināšanās pro­cesi, tādējādi nos­tiprinot ārstēšanās rezultātu. Medika­menti kalpo kā katal­iza­tori ķer­meņa aizsarg­funkciju un pretestības spēju ieros­ināšanai, tāpēc nereti tie jāli­eto tikai vienu reizi vai reti. Home­opātiskie preparāti ir spēcīgi un iedar­bīgi, bet to lietošanā jāievēro stin­gra pre­ciz­itāte un ārsta norādījumi.”

Izskatās jau skaisti, es labprāt ietu un ārstētu pie viņiem savu astmu, alerģi­jas, un visu pārējo, ja vien… ja vien tas par tiem preparātiem un ārstēšanu nebūtu diez­gan liels bleķis. Tās cukura tabletītes, kurās pēc visas šķaidīšanas un kratīšanas (atvain­o­jos, potencēšanas) jau sen nav nevienas arsēna, sīpolu vai kofeīna moleku­las, neārstē pil­nīgi neko. Precīzi, zināt­niski pam­a­toti testi liecina, ka home­opātisko preparātu efekts ir ne vairāk kā placebo.1 2

No home­opāti­jas aizstāvjiem nākas dzirdēt vairāku veidu argu­men­tus. Piemēram — lai arī agrāk nevarēja izskaidrot, kā var dar­boties ūdens bez nevienas aktīvās vielas moleku­las, “mūs­di­enās, kad zinātne ir strauji gājusi uz priekšu, skaidro­jumā ļoti daudz var līdzēt kvantu fizika.“3 Taču šāds argu­ments ietver premisu par to, ka home­opātiskie līdzekļi strādā, lai gan, es atkār­tošos, tā pati uz priekšu gājusī zinātne ir vairākkārt pierādījusi pretējo. Kādā veidā? Ar ran­dom­izētu, dubul­taklu, placebo kon­trolētu testu (RCT)4 5 palīdzību — ar šādiem pašiem testiem tiek pār­baudī­tas jebkuras far­ma­ceitiskās zāles.
Lai paskaidrotu, kā izpaužas šāds tests, iztulkoju citātu no ārsta Bena Gold­eikra grā­matas Bad Sci­ence:

Ņem­sim divsimt cil­vēku, kuri apmeklē home­opātisko klīniku, pēc nejaušības prin­cipa iedalīsim viņus divās grupās, un ļausim viņiem iziet visu home­opāta apmek­lēšanas pro­cedūru — tikt izmek­lētiem, saņemt diag­nozi un recepti tam, ko nu home­opāts grib viņiem iedot. Taču pēdējā brīdī, bez viņu ziņas, mēs puses pacientu home­opātisko cukura tablešu samainītu ar imitā­ci­jām — parastām cukura tabletēm, kuras nav tikušas maģiski potencē­tas ar home­opāti­jas palīdzību. Vēlāk, pēc atbil­stoša laika daudzuma mēs varētu izmērīt, cik cil­vēkiem no katras gru­pas palika labāk.”
// Ben Goldacre, Bad Sci­ence, 42. lpp.

Ele­men­tāri, ne? Šāds zināt­nisks tests atbilst visiem godīguma kritēri­jiem — dubul­takls, jo ne paci­enti, ne ārsti nez­ina, kurš saņem placebo un kurš — īstās zāles. Šādi ārsta vai pacienta attieksme nevar izbo­jāt testa rezultā­tus, jo zinot, ka viņš parak­sta placebo, ārsts var to izpaust pacien­tam pat neapz­ināti. Turk­lāt paci­enti ir iedalīti grupās pēc nejaušības prin­cipa (ran­dom­izā­cija), tādēļ nevar gadīties, ka testa veicēju aizs­priedumu vai vēlmju dēļ visi slimākie paci­enti tīši vai netīši nokļūst, piemēram, home­opāti­jas grupā, tādējādi sabo­jājot rezultātus.

Šeit home­opāti­jas aizstāvis varētu turpināt iebilst, ņemot talkā piemērus no dzīves: “Bet, ja tas ir tikai placebo, tad kā tu izskaidrosi to, ka man/tantei/bērnam izārstēja astmu/klepu/sliktu garastāvokli/ekzēmu?” Uz šādu iebildi iespē­ja­mas vairākas atbildes. Pirmkārt un gal­venokārt, per­son­ī­gais piemērs neko nepierāda vairāku iemeslu dēļ (ja jau pietiktu ar anec­do­tal evi­dence, zināt­niekiem nebūtu jāķēpā­jas ar RCT) — veselības uzlabošanās laikā, kad tika lietots home­opātiskais līdzek­lis, varēja notikt kāda nesaistīta iemesla dēļ, piemēram, astma mēdz aiziet remisijā, pumpains cil­vēks pak­lausa ārsta pado­mam veselīgāk ēst, vai parunāšanās ar ārstu (home­opāta vizīte ilgst kri­etnu laiku un pacients tiek izprašņāts par it visu) cil­vēkam palīdz psi­holoģiski, un tas atsaucas uz veselības stā­vokli. Saauk­stēšanās un dažā­das citas slimības mēdz ar laiku pāriet tāpat vien (regres­sion to the mean), taču mēs bieži mēdzam kļūdīties un piedēvēt cēloņus notiku­miem, kuru izskaidro­jums ir pavisam cits.6 Tādēļ apgalvo­jums “bet man home­opāts tiešām kaut ko izārstēja” ir nereprezen­tatīvs un nepār­baudāms, līdz ar to — ned­erīgs. Turk­lāt placebo efekts ir daudz sarežģītāks fenomens nekā parasti šķiet, un nenozīmē vienkāršu “iestāstīšanu” — no svara mēdz būt medika­mentu izskats, lietošanas biežums, ārsta attieksme un pat medika­mentu cena.

Jāsaka, ka mums savā ziņā ir pat mazliet pave­icies — Latvijā home­opāts ir ārsta papild­spe­cial­itāte,7 attiecīgi cil­vēks, iedams pie home­opāta, vis­ti­camāk nokļūst pie kval­i­ficēta ārsta ar augstāko izglītību, kurš, iespē­jams, spēs adekvāti novērtēt, vai cil­vēkam nepieciešami home­opātiskie brūvējumi vai īstas zāles. Man gan nav skaidrs, kāpēc kval­i­ficē­tam, spējīgam ārstam (pro­fe­sija, kuru ārkārtīgi cienu) būtu vajadzīgs nodar­boties arī ar apšaubāmu praksi — home­opātiju. Šeit parādās viena no intere­san­tāka­jām prob­lēmām attiecībā uz home­opātiem, proti, ja ārsts zina, ka home­opātija ir bleķis, bet turpina to prak­tizēt, jo cukura bumbiņu placebo efekts paci­en­tiem patiešām mēdz palīdzēt, vai tas ir ētiski? Savukārt, ja ārsts nez­ina vai atsakās pieņemt, ka zināt­niskie pētījumi home­opāti­jas efek­tiv­itāti nepierāda, vai tas vis­pār ir labs ārsts?

Pēc visa augstāk­minētā varētu rasties vēl viens bieži dzirdēts jautājums: “Bet kur gan ir prob­lēma, ja home­opātiskie līdzekļi taču ir pil­nībā nekaitīgi?” Tomēr prob­lē­mas ar šādu šar­latānismu ir, un ne viena vien — pirmkārt, līdzekļi un laiks, ko varētu ieg­uldīt zināt­niskajā medicīnā, lai to padarītu aizvien labāku, tiek ieg­uldīti muļķībās, nemaz nerunājot par to, ka paci­enti brīvprātīgi maksā kaudzēm nau­das par preparātiem, kas patiesībā ir tikai dārgs, maģiski apstrādāts cukurs. Otrkārt, vēršoties pie home­opāta un neārstējot savu saslimšanu ar medicī­nas metodēm, cil­vēks var aizkavēt pareizu diag­nozi un ārstēšanu, rezultātā iedzīvo­joties smagās kom­p­likā­ci­jās vai pat mirstot. Treškārt, tā kā kom­plektā ar home­opātisko ticību mēdz nākt arī uzskati par vakcinā­ci­jas kaitīgumu, vecāki var savus jaun­dz­imušos bēr­nus pakļaut neva­jadzīgām bries­mām. Ceturtkārt, home­opāti­jas lietošanas pret­statīšana “ķīmi­jām” un ļau­na­jām far­ma­ceitiska­jām kom­pāni­jām ir vil­tus dilemma.8 Saauk­stējies cil­vēks, kurš nevēlas uzreiz triekt iekšā parac­eta­molu, mierīgi var aiziet nopirkt cit­ronu, medu un kādas nebūt zāļu tējas, arī grūt­niece var darīt to pašu, un viņi būs samak­sājuši par ris­inājumu, kurš nav ne ķīmisks, ne stulbs. Sarak­stu ar iemes­liem neli­etot home­opātiju droši vien varētu turpināt, bet rak­sts jau tā ir kri­etni izstiepies.

Ceru, ka vis­maz kādam šis rak­sts liks vairāk padomāt par savām izvēlēm attiecībā uz veselību, būs sniedzis noderīgu infor­mā­ciju un lielāku izpratni par to, kāpēc ne visa alter­natīvā medicīna ir vienādi stilīga un kāpēc neva­jadzētu ļaut visādiem pūšļotājiem sevi un citus muļķot, un slaukt naudu. Pastāstiet arī citiem.

Iesaku izlasīt:
Place­bos Are Get­ting More Effec­tive. Drug­mak­ers Are Des­per­ate to Know Why. Izs­meļošs rak­sts par placebo efektu.
The end of home­opa­thy? Bens Gold­eikrs par home­opātiju.
Home­opa­thy; what’s the harm? Sai­mons Singhs par home­opāti­jas kaitīgumu.

Svinam Aizgājušo Pasaules Home­opāti­jas Nedēļu!

P.S. Cil­vēkiem, kuriem patīk izdarīt pāra­grus secinājums par cen­zūru vai ko tam­līdzīgu — šajā blogā tiek izman­tota komen­tāru pre­mod­erēšanas sistēma (skat. krizd­abz rak­stu un manu komen­tāru zem tā). Noņēmu pre­mod­erā­ciju, baigā ķēpa katru apstiprināt. Spamo­jiet veseli :)