Lai arī šobrīd pastiprināti nodarbojos ar “Ķermeniskās kognīcijas un aktīvā eksternālisma diskusiju mūsdienu kognitīvo zinātņu filozofijā“¹, tāpēc saturīgi blogot nav laika, aizvakar tviterī manu uzmanību piesaistīja video, kura noskatīšanās sagādāja visnotaļ spēcīgas emocijas (lasīt: gandrīz apraudājos). Runa ir par LTV “DeFacto” sižetu par Gundaru Dubultu:

Skatoties, kā cilvēks diezgan mierīgi apraksta briesmīgos notikumus, ieskaitot draudus saviem vistuvākajiem cilvēkiem, sakāpa kamols kaklā, ka kaut kas tāds vispār notiek. Taču šoreiz runa nav par to, ka pasaulē pastāv apdauzīti ambāļi, kuri piekauj savas mātes un draud kaimiņiem, bet vairāk par to, ka šādā situācijā var gadīties, ka tu paliec bez aizstāvības. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece par šo tviterī saka: “apmelojošs sižets,par kuru neuztraucamies. IeM uzklausa visus.” Interneta komentāros attiecībā uz šo gadījumu dažviet redzami dažādi pārmetumi ministrei par augstprātību u.tml. Protams, domājot tīri cilvēcīgi, var gadīties, ka brīdī, kad viņu intervēja “DeFacto”, ministre tiešām nebija lietas kursā. Iespējams arī, ka šajā laikā viņa pildīja divu ministru amata pienākumus, visu nepaspēja utt. Vārdsakot, kādu nosacītu attaisnojumu ministres nezināšanai varbūt vēl varētu atrast.

Taču pilnīgi nepieņemami man liekas ministrijas sabiedrisko attiecību speciālista Mareka Matisona izteikumi attiecībā uz Gundara Dubulta garīgo veselību no sērijas “ko tad viņu ņemt vērā, nav jau īsti vesels, a mēs esam malači un visu darām pareizi”. Ir nožēlojami, ka kaut ko tādu vispār var pateikt ministrijas darbinieks, kuru ministre taču uzskata par “pietiekami izglītotu un kompetentu”, lai viņš neko tādu nebūtu atļāvies… bet redz, ka atļāvās. Protams, no vienas puses, žurnālisti mēdz sabiezināt krāsas, lai padarītu sižetus interesantākus, taču viņi neietu klaji melot par kādas amatpersonas sacīto. Un neviens neko viņam par to acīmredzot nav aizrādījis, nez kāda iemesla dēļ viņš drīkst par saviem vārdiem neatbildēt! Arī tviterī redzams ieraksts no 29. aprīļa, kur Matisons skaidri un gaiši parāda savu attieksmi pret notikušo:

Bēdīgi, ka šim “speciālistam” šādā situācijā slikti ir visi citi, tikai ne pats — acīmredzot negrib atzīt nekāda veida kļūdas savā darbā. Visu cieņu Gundaram, ka viņš neatmeta ar roku, bet patiešām gāja pie visaugstākajām instancēm, turklāt, kā jau sižetā minēts, ne jau kādu apejot vai laužoties iekšā pa durvīm, doties uz IeM taču aicināja tieši policijas vadība. Iespējams, ka kādā no sarunām ar noraidošajiem ministrijas darbiniekiem viņš kļuvis emocionāls, tādējādi it kā dodot pamatu Matisona izteikumiem, taču pat tas man šķiet saprotami — man bērnu nav, taču es tīri labi varu iedomāties to drausmīgo sajūtu, kad draud nogalināt tavus vistuvākos un mīļākos cilvēkus.

Tas ir ļoti cilvēcīgi, normāli un patiešām cienījami, ka Gundars šajā bezspēcībā neapstājās, kā to droši vien būtu darījis vairākums. Necilvēcīgi ir Mareka Matisona publiskie izteikumi par šo cilvēku. Ja vienīgais veids, kā atbildēt uz kritiku, ir personīgs uzbrukums², tad šādu cilvēku grūti saukt par inteliģentu, un nav skaidrs, kādēļ viņš drīkst veidot IeM publisko seju — tā jau drīzāk ir graušana, nevis veidošana.