Saule, Pērkons, Daugava
Ja nebūtu tvitera, man droši vien nebūtu ne jausmas, kas Latvijā notiek. Šodien uzdūros saitei uz aicinājumu pilsoniskās līdzdalības portālā manabalss.lv, kas ierosina nomainīt Latvijas himnu no Baumaņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju” uz Mārtiņa Brauna “Saule, Pērkons, Daugava”. Mana pirmā reakcija bija neviennozīmīga, un rādās, ka arī citu viedokļi par šo jautājumu dalās. Taču iezīmējās kāda tendence—ja runa ir par emocionālo pacilātību, tad šķiet, daudzus Brauna slavenā kora dziesma uzrunā vairāk. Šiem cilvēkiem varu pievienoties; ne tādēļ, ka man kā ateistei dziedāt “tautas svinīgo lūgšanu“1 šķiet nepiemēroti, principā nepareizi un traucējoši, bet gan sajūtu dēļ, ko izraisa pati dziesma.
Par dieva klātesamību mūsu valsts himnā pirms nedēļas savā blogā pasūdzējās Sidraba, un, iespējams, tas ir aktualizējis jautājumu par mūsu himnas piemērotību, lai gan nekad agrāk man nebūtu ienācis prātā ko tādu apspriest. Piebildīšu, ka ateismā balstīti argumenti par himnas nomaiņu ir, manuprāt, nepareizi, jo Eiropas kultūras saknes tomēr tiecas kristietībā un pat mūsu pagāniskā nācija tomēr ir daļa no šīs kristīgās Eiropas. Es neticu dievam, taču tas nenozīmē, ka jebkura reliģijas piesaukšana ir negatīva; šķiet, nepārstāvu tā saukto jauno ateismu jeb 21. gs. ateismu un tā ietvaros dažkārt praktizēto antiteismu2, kas pret jebkuru reliģijas izpausmi izturas naidīgi; manuprāt, šādai kareivīgai attieksmei bieži ir tendence noliegt faktu, ka reliģija ir viens no mūsu kultūras un sabiedrības stūrakmeņiem, patīk tas mums vai nē.3 Taču ne par ateismu es gribēju izteikties, tādēļ atgriezīšos pie dziesmām.
“Saule, Pērkons, Daugava” ir brīnišķīga latviešu kora dziesma, droši vien mans mīļākais skaņdarbs šajā žanrā. Tās klausīšanās vienmēr izraisa tirpas pār kauliem, un tā ir bijis, kopš sevi atceros. Kad skolas gados neilgu laiku pabiju kora sastāvā, palaimējās šo dziesmu arī iemācīties un izpildīt, lai gan man kā altam augstos soprānu “zilzibeņu pērkons spēra” neaizsniegt un dūcu otro balsi.
Taču, manuprāt, šī dziesma pāris iemeslu dēļ nav piemērota himnas lomai. Pirmkārt, tā ir par garu, dziesmā ir pārāk daudz pantu un pārāk daudz vārdu; otrkārt, daļēji tās emocionālais iespaids rodas tieši izpildījuma dēļ, kas nozīmē klusu iesākumu, kāpinājumu, harmonijas starp visām kora balsīm un tamlīdzīgas nianses, kuru efektivitāti panāk kordiriģents.
Nezinu, kāds būtu komponista viedoklis par šo, taču iespējams, ka īpaši pielāgots “Saule, Pērkons, Daugava” aranžējums varētu kalpot kā ļoti laba, sajūsminoša himna. Paņemt dažus pantus, sabīdīt tā, lai arī mācību pārzinei skolas aktu zālē izdotos turēt līdzi meldiņu, paturēt emocionālo kāpinājumu un vēstījumu par Daugavu, par latviešu tautas izcelšanos… skaisti taču, nudien skaisti. Pajautājiet kāds Mārtiņam Braunam, būtu ļoti interesanti dzirdēt, kas viņam par šo sakāms.
Un kā tad paliek ar to, kas mums jau ir? Latvijas tagadējā himna esot bijusi pirmā latviešu valodā sarakstītā dziesma, kur minēts Latvijas vārds.4 Es īpaši daudz neesmu interesējusies par mūsu himnas vēsturi, taču tās apstiprināšanai 1920. gadā bija likumsakarīgs pamatojums, un šai dziesmai nenoliedzami ir spēcīgas saiknes ar Latvijas kā neatkarīgas valsts veidošanos un vēsturi.
Šķiet, šāds ir jautājums, līdz kuram nonācu, to visu apdomājot—kāds ir valsts himnas mērķis, un kā cilvēkiem vajadzētu justies, to dziedot?
Man atbildes nav. Bet piedāvātā dziesma nudien ir skaista:
- http://www.likumi.lv/doc.php?id=47134#saist_5 ↩
- Izlabots pēc Reiņa piebildēm šajā komentārā. ↩
- “God Is Dead. Now What?” ir šai tēmai veltīts lielisks raksts, ja kādam interesē. ↩
- http://www.nationalanthems.info/lv.htm ↩
