Dezinformācija veicina aizspriedumus, un vēlreiz par Dekarta kļūdu
Vakar nomira Eimija Vainhausa, tad kāds pazīstams blogeris tviterī nolamāja viņu par nožēlojamu narkomāni, es sadusmojos un nolamāju viņu par aprobežotu1, par ko Andis savukārt pamatoti sapiktojās uz mani, un tad sekoja pāris stundu gara, 140 simbolos ierobežota diskusija par psihes saslimšanām, aprobežotību un aizspriedumiem, kas beidzās ar šķēpu laušanu par to, vai ātra braukšana ir vai nav atkarība2.
Es tā visa dēļ esmu paspējusi teju vai nosirmot (lai gan ej nu sazini, dabīgo matu krāsu neesmu redzējusi jau gadiem), tāpēc laiks vēl vienam ierakstam blogā. Tviteris ir draņķīgs diskusiju medijs, jo argumentu izteikt vienā tvītā ir ļoti sarežģīti, taču tas netraucē man atkārtoti iekrist nekvalitatīvu diskusiju bedrēs; parasti tad, ja tēma ir man personīgi svarīga, par to ir viedoklis un arī kādas nebūt zināšanas. Un ar psihes saslimšanām tieši tā ir.
Ko es visu laiku centos pateikt, taču tviterī neizdevās? Ka cilvēki, pat alkoholiķi un narkomāni, nav pilnībā vainīgi pie tā, ka nodzeras, pārdozē, nespēj izārstēties utt., utjpr. Viens no maniem pirmajiem ierakstiem šajā blogā bija citāts no grāmatas “Dekarta kļūda”, kas tieši piemin šo neveiksmīgo sabiedrības tendenci būt aizspriedumainiem pret slimībām, kas ir “garīgas”, nevis “fiziskas”.
Fiziskais un garīgais, līdzjūtība un vaina
Jāsāk ar to, ka šī dihotomija ir nepamatota. Mūsdienu psiholoģijā, par laimi, jebkuras psihes problēmas nu jau tiek aplūkotas kā kompleksi fenomeni, kurus ietekmē gan ģenētika, gan bioloģiski, sociāli, psiholoģiski, vides un citi faktori. Psihe un ķermenis ir nesaraujami saistīti, un pat tad, ja līdz galam vēl nav izpētīti konkrētie mehānismi, kas ļauj cilvēkam funkcionēt kā vienotam veselumam un arī prāta filozofijā joprojām turpinās diskusijas par apziņu, psihi un to, kā tas viss saistās ar neirozinātni, neviens saprātīgs zinātnieks mūsdienās vairs necentīsies meklēt nemateriālu dvēseli vai tamlīdzīgu garīgu, ar fizisko pasauli nesaistītu substanci, kas atbildīga par mūsu prāta stāvokļiem.
Un, ja jau psihi ietekmē fiziski faktori, tad arī uz psihes saslimšanām tas ļauj raudzīties citā gaismā. Mums ir pierasts uzskatīt, ka fiziskas, ķermeniskas saslimšanas parasti izpelnās līdzjūtību, veseļošanās novēlējumus, rūpes, zāļu lietošanu un tamlīdzīgi. Grūti iedomāties, ka par vēža slimnieku, kurš sāpju dēļ guļ gultā un nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, kāds izteiktos ar nicinājumu viņa slimības dēļ. Pat tad, ja ilggadējs smēķētājs saslimst ar plaušu vēzi, tā nebūs pilnībā viņa vaina, jo “nekad jau nevar zināt”, “šādas lietas ir neparedzamas”. Protams, var arī ciniski pateikt, ka “pats vainīgs” (un daļēji tā, protams, ir taisnība).
Diemžēl izskatās, ka šāds cinisms daudz biežāk novērojams attiecībā uz psihiskām saslimšanām.
Kāpēc? Kā jau teicu, nošķīrums starp fizisko un garīgo ir pašos pamatos aplams. Līdz ar to arī nošķīrumu starp garīgām un fiziskām slimībām tas padara problemātisku3, taču sabiedrībā iesakņojušos aizspriedumu un kļūdainu uzskatu dēļ tas bieži netiek pamanīts. Nav grūti iedomāties, ka pusaugu meitene ar daudzviet žiletes sagrieztām rokām tiek uzskatīta par “emo”, “uzmanības meklētāju” utml. Vai arī pusmūža vīrietis, kurš atlaists no darba un vairs neiet ārā no mājas, staigā nevīžīgs, daudz guļ, norobežojas no apkārtējiem, tiek uzskatīts par “neveiksminieku”, “vārguli”. Taču vai tiešām var apgalvot, ka cilvēki izvēlas depresiju? Ka paši pie tās vainīgi, neatkarīgi no tā, vai tā viņus piemeklē hroniski vai vienu reizi, vai cēlonis ir tīņu gadu hormonu svārstības vai nepatīkami, smagi notikumi dzīvē? Tas ir neiedomājams cinisms un empātijas trūkums, kas ļauj cilvēkus vainot pie lietām, kuras viņi nav izvēlējušies. Un šāds empātijas trūkums bieži rodas tāpēc, ka mums pašiem ir paveicies un psiholoģisku problēmu nav bijis, vai arī veiksmīgu apstākļu rezultātā ir izdevies no tām atbrīvoties bez ārstēšanās palīdzības, vai arī (manuprāt, visbiežāk) vienkārši trūkst zināšanu par to, kas tieši cilvēkam kaiš un ka tā vispār ir slimība, nevis vienkāršs rakstura vājums.
Šī droši vien ir lielākā problēma—mums ir pierasts personību nesaraujami saistīt ar tās psiholoģiskajām izpausmēm. Mums visiem ir emocijas un garastāvokļi, un parasti mēs to izpausmes spējam kontrolēt tādā mērā, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt kā bioloģiskas un sociālas būtnes. Katram gadās būt bēdīgam, īpaši tad, ja notiek kas smags un nepatīkams, taču visbiežāk cilvēki spēj saņemties un dzīvot tālāk. Līdz ar to rodas iespaids—ja cilvēks šādi saņemties nespēj, tad jau viņš pietiekami necenšas. Šāds pieredzē balstīts secinājums ir diezgan saprotams, taču aplams. Pietiekami daudz faktoru ir atbildīgi par psiholoģiskām problēmām un kad šādas problēmas nopietni traucē cilvēka spēju pilnvērtīgi funkcionēt, var runāt par saslimšanu. Bet, kā jau noskaidrojām (un es nebeigšu to atkārtot), slimības mēs neizvēlamies.
Atkarība—just līdzi vai nosodīt?
Šajā kontekstā atkarība arī uzskatāma par psihisku slimību. Tātad—cilvēks neizvēlas kļūt par atkarīgo, bet tas notiek dažādu apstākļu sakritību rezultātā, proti, iedzimtības dēļ viņam var būt nosliece uz alkoholismu, savukārt sociālu (piem., zems dzīves līmenis) un psiholoģisku (piem., nelaimīga bērnība) apstākļu dēļ šai nosliecei rodas labvēlīga augsne, un izveidojas smaga atkarība, kas pamazām sagrauj cilvēku gan fiziski, gan psiholoģiski. Aplūkojot attieksmi pret šādiem gadījumiem, bieži vērojama šāda domāšanas ķēdīte:
1) Pats vainīgs, ka nodzērās/nonarkojās/utt.
2) Cilvēki, kuri paši sev izraisa nelaimi, nav pelnījuši manu līdzjūtību.
∴ Tātad šis atkarībnieks nav pelnījis, ka jūtu viņam līdzi.
Secinājums ir loģisks, taču, kā varbūt būsiet sapratuši, pirmā premisa ir kļūdaina. Ja nesapratāt, kāpēc, sāciet lasīt no sākuma.
Protams, šajā visā pastāv kāds svarīgs iebildums, kas aplūkots arī zemāk iesaitētajā rakstā par atkarībām, ko iesaku kā papildu literatūru. Proti, pat tad, ja cilvēks nav vainīgs pie savas saslimšanas, viņš ir atbildīgs par paša izdarītajām izvēlēm un to, kādā veidā un vai vispār viņš cenšas uzlabot savu dzīvi.
Taču ar šo iebildi vajag apieties prātīgi un tā piemērojama tikai tad, ja neaizmirstam par līdzjūtību. Cilvēkam, kuram ir psiholoģiskas problēmas, šīs pašas problēmas bieži rada grūtības pieņemt pareizos lēmumus, “saņemties” un izārstēties. Cīņa ar psihisku saslimšanu ir nopietns un grūts process, un veiksmīgs iznākums nav iedomājams bez pareizā atbalsta gan no tuvinieku, gan terapeitu puses. Tas tieši attiecināms arī uz atkarību. Personīgā atbildība šeit spēlē lomu tiktāl, cik slimnieks ir pieņēmis lēmumu kaut ko mainīt, nevis padoties. Taču, tāpat kā apstākļi var radīt slimību, tie var ne tikai aizkavēt atlabšanu, bet arī novest cilvēku kapā, kad cīņa izrādās neveiksmīga.
Protams, var apgalvot, ka daudzi cilvēki pat necenšas ārstēties, taču vai tas ir apzināts, racionāls lēmums, ko viņi pieņemtu tad, ja būtu veseli?
Tādēļ—pirms izlemt, kurš ir un kurš nav pelnījis tavu līdzjūtību, iesaku apdomāties, vai tu skaidri zini, cik ļoti konkrētā cilvēka problēmas ir viņa paša vaina. Var izrādīties, ka atbilde izrādās sarežģītāka, nekā pirmajā mirklī šķiet, un dažkārt iespējams, ka skaidras atbildes nemaz nav.
Iesaku izlasīt:
Avoidance, Sobriety and Reality: The Psychology of Addiction—par to, kā tieši darbojas atkarība, par personīgo atbildību un saistītām problēmām. (Komentāros aplūkoti tieši manis minētie iebildumi par “rakstura vājumu” un līdzjūtību.)
[PIEVIENOTS] The Blame Game—vēl viens raksts, ko iedvesmojusi nesen novērotā sabiedrības attieksme pret atkarībniekiem.
- Mans neveiklais un piktais mēģinājums pateikt, ka viņa viedoklis ir nekompetents. Šī vieta ir rediģēta, jo pazīstamais blogeris tā vēlējās. Starp citu, šis raksts nav par pazīstamo blogeri un viņa uzskatiem, bet gan par domāšanu, kas šādiem uzskatiem ir pamatā. ↩
- Šeit svarīgi, kas tiek saprasts ar vārdu “atkarība”; klīniski atkarība tiek diagnosticēta tad, ja slimnieks turpina lietot substanci par spīti problēmām, ko tas rada. Taču principā adrenalīns diez vai pielīdzināms alkoholam. ↩
- Tas nenozīmē, ka šāds nošķīrums ir konceptuāli nederīgs vispār, un slimības joprojām var iedalīt psiholoģiskās, fiziskās, bioloģiskās, orientējoties pēc to cēloņiem u.tml., taču jāsaprot, ka psihiatrijā šie cēloņi ir kompleksāki, nekā šķiet. ↩
