Es tā visa dēļ esmu paspējusi teju vai nosirmot (lai gan ej nu sazini, dabīgo matu krāsu neesmu redzējusi jau gadiem), tāpēc laiks vēl vienam ierakstam blogā. Tviteris ir draņķīgs diskusiju medijs, jo argumentu izteikt vienā tvītā ir ļoti sarežģīti, taču tas netraucē man atkārtoti iekrist nekvalitatīvu diskusiju bedrēs; parasti tad, ja tēma ir man personīgi svarīga, par to ir viedoklis un arī kādas nebūt zināšanas. Un ar psihes saslimšanām tieši tā ir.

Ko es visu laiku centos pateikt, taču tviterī neizdevās? Ka cilvēki, pat alkoholiķi un narkomāni, nav pilnībā vainīgi pie tā, ka nodzeras, pārdozē, nespēj izārstēties utt., utjpr. Viens no maniem pirmajiem ierakstiem šajā blogā bija citāts no grāmatas “Dekarta kļūda”, kas tieši piemin šo neveiksmīgo sabiedrības tendenci būt aizspriedumainiem pret slimībām, kas ir “garīgas”, nevis “fiziskas”.

Fiziskais un garīgais, līdzjūtība un vaina

Jāsāk ar to, ka šī dihotomija ir nepamatota. Mūsdienu psiholoģijā, par laimi, jebkuras psihes problēmas nu jau tiek aplūkotas kā kompleksi fenomeni, kurus ietekmē gan ģenētika, gan bioloģiski, sociāli, psiholoģiski, vides un citi faktori. Psihe un ķermenis ir nesaraujami saistīti, un pat tad, ja līdz galam vēl nav izpētīti konkrētie mehānismi, kas ļauj cilvēkam funkcionēt kā vienotam veselumam un arī prāta filozofijā joprojām turpinās diskusijas par apziņu, psihi un to, kā tas viss saistās ar neirozinātni, neviens saprātīgs zinātnieks mūsdienās vairs necentīsies meklēt nemateriālu dvēseli vai tamlīdzīgu garīgu, ar fizisko pasauli nesaistītu substanci, kas atbildīga par mūsu prāta stāvokļiem.

Un, ja jau psihi ietekmē fiziski faktori, tad arī uz psihes saslimšanām tas ļauj raudzīties citā gaismā. Mums ir pierasts uzskatīt, ka fiziskas, ķermeniskas saslimšanas parasti izpelnās līdzjūtību, veseļošanās novēlējumus, rūpes, zāļu lietošanu un tamlīdzīgi. Grūti iedomāties, ka par vēža slimnieku, kurš sāpju dēļ guļ gultā un nespēj pilnvērtīgi funkcionēt, kāds izteiktos ar nicinājumu viņa slimības dēļ. Pat tad, ja ilggadējs smēķētājs saslimst ar plaušu vēzi, tā nebūs pilnībā viņa vaina, jo “nekad jau nevar zināt”, “šādas lietas ir neparedzamas”. Protams, var arī ciniski pateikt, ka “pats vainīgs” (un daļēji tā, protams, ir taisnība).

Diemžēl izskatās, ka šāds cinisms daudz biežāk novērojams attiecībā uz psihiskām saslimšanām.

Kāpēc? Kā jau teicu, nošķīrums starp fizisko un garīgo ir pašos pamatos aplams. Līdz ar to arī nošķīrumu starp garīgām un fiziskām slimībām tas padara problemātisku³, taču sabiedrībā iesakņojušos aizspriedumu un kļūdainu uzskatu dēļ tas bieži netiek pamanīts. Nav grūti iedomāties, ka pusaugu meitene ar daudzviet žiletes sagrieztām rokām tiek uzskatīta par “emo”, “uzmanības meklētāju” utml. Vai arī pusmūža vīrietis, kurš atlaists no darba un vairs neiet ārā no mājas, staigā nevīžīgs, daudz guļ, norobežojas no apkārtējiem, tiek uzskatīts par “neveiksminieku”, “vārguli”. Taču vai tiešām var apgalvot, ka cilvēki izvēlas depresiju? Ka paši pie tās vainīgi, neatkarīgi no tā, vai tā viņus piemeklē hroniski vai vienu reizi, vai cēlonis ir tīņu gadu hormonu svārstības vai nepatīkami, smagi notikumi dzīvē? Tas ir neiedomājams cinisms un empātijas trūkums, kas ļauj cilvēkus vainot pie lietām, kuras viņi nav izvēlējušies. Un šāds empātijas trūkums bieži rodas tāpēc, ka mums pašiem ir paveicies un psiholoģisku problēmu nav bijis, vai arī veiksmīgu apstākļu rezultātā ir izdevies no tām atbrīvoties bez ārstēšanās palīdzības, vai arī (manuprāt, visbiežāk) vienkārši trūkst zināšanu par to, kas tieši cilvēkam kaiš un ka tā vispār ir slimība, nevis vienkāršs rakstura vājums.

Šī droši vien ir lielākā problēma—mums ir pierasts personību nesaraujami saistīt ar tās psiholoģiskajām izpausmēm. Mums visiem ir emocijas un garastāvokļi, un parasti mēs to izpausmes spējam kontrolēt tādā mērā, lai varētu pilnvērtīgi funkcionēt kā bioloģiskas un sociālas būtnes. Katram gadās būt bēdīgam, īpaši tad, ja notiek kas smags un nepatīkams, taču visbiežāk cilvēki spēj saņemties un dzīvot tālāk. Līdz ar to rodas iespaids—ja cilvēks šādi saņemties nespēj, tad jau viņš pietiekami necenšas. Šāds pieredzē balstīts secinājums ir diezgan saprotams, taču aplams. Pietiekami daudz faktoru ir atbildīgi par psiholoģiskām problēmām  un kad šādas problēmas nopietni traucē cilvēka spēju pilnvērtīgi funkcionēt, var runāt par saslimšanu. Bet, kā jau noskaidrojām (un es nebeigšu to atkārtot), slimības mēs neizvēlamies.

Atkarība—just līdzi vai nosodīt?

Šajā kontekstā atkarība arī uzskatāma par psihisku slimību. Tātad—cilvēks neizvēlas kļūt par atkarīgo, bet tas notiek dažādu apstākļu sakritību rezultātā, proti, iedzimtības dēļ viņam var būt nosliece uz alkoholismu, savukārt sociālu (piem., zems dzīves līmenis) un psiholoģisku (piem., nelaimīga bērnība) apstākļu dēļ šai nosliecei rodas labvēlīga augsne, un izveidojas smaga atkarība, kas pamazām sagrauj cilvēku gan fiziski, gan psiholoģiski. Aplūkojot attieksmi pret šādiem gadījumiem, bieži vērojama šāda domāšanas ķēdīte:

1) Pats vainīgs, ka nodzērās/nonarkojās/utt.
2) Cilvēki, kuri paši sev izraisa nelaimi, nav pelnījuši manu līdzjūtību.

∴ Tātad šis atkarībnieks nav pelnījis, ka jūtu viņam līdzi.

Secinājums ir loģisks, taču, kā varbūt būsiet sapratuši, pirmā premisa ir kļūdaina. Ja nesapratāt, kāpēc, sāciet lasīt no sākuma.

Protams, šajā visā pastāv kāds svarīgs iebildums, kas aplūkots arī zemāk iesaitētajā rakstā par atkarībām, ko iesaku kā papildu literatūru. Proti, pat tad, ja cilvēks nav vainīgs pie savas saslimšanas, viņš ir atbildīgs par paša izdarītajām izvēlēm un to, kādā veidā un vai vispār viņš cenšas uzlabot savu dzīvi.

Taču ar šo iebildi vajag apieties prātīgi un tā piemērojama tikai tad, ja neaizmirstam par līdzjūtību. Cilvēkam, kuram ir psiholoģiskas problēmas, šīs pašas problēmas bieži rada grūtības pieņemt pareizos lēmumus, “saņemties” un izārstēties. Cīņa ar psihisku saslimšanu ir nopietns un grūts process, un veiksmīgs iznākums nav iedomājams bez pareizā atbalsta gan no tuvinieku, gan terapeitu puses. Tas tieši attiecināms arī uz atkarību. Personīgā atbildība šeit spēlē lomu tiktāl, cik slimnieks ir pieņēmis lēmumu kaut ko mainīt, nevis padoties. Taču, tāpat kā apstākļi var radīt slimību, tie var ne tikai aizkavēt atlabšanu, bet arī novest cilvēku kapā, kad cīņa izrādās neveiksmīga.

Protams, var apgalvot, ka daudzi cilvēki pat necenšas ārstēties, taču vai tas ir apzināts, racionāls lēmums, ko viņi pieņemtu tad, ja būtu veseli?

Tādēļ—pirms izlemt, kurš ir un kurš nav pelnījis tavu līdzjūtību, iesaku apdomāties, vai tu skaidri zini, cik ļoti konkrētā cilvēka problēmas ir viņa paša vaina. Var izrādīties, ka atbilde izrādās sarežģītāka, nekā pirmajā mirklī šķiet, un dažkārt iespējams, ka skaidras atbildes nemaz nav.

Iesaku izlasīt:

Avoidance, Sobriety and Reality: The Psychology of Addiction—par to, kā tieši darbojas atkarība, par personīgo atbildību un saistītām problēmām. (Komentāros aplūkoti tieši manis minētie iebildumi par “rakstura vājumu” un līdzjūtību.)

[PIEVIENOTS] The Blame Game—vēl viens raksts, ko iedvesmojusi nesen novērotā sabiedrības attieksme pret atkarībniekiem.

Par dieva klātesamību mūsu valsts himnā pirms nedēļas savā blogā pasūdzējās Sidraba, un, iespējams, tas ir aktualizējis jautājumu par mūsu himnas piemērotību, lai gan nekad agrāk man nebūtu ienācis prātā ko tādu apspriest. Piebildīšu, ka ateismā balstīti argumenti par himnas nomaiņu ir, manuprāt, nepareizi, jo Eiropas kultūras saknes tomēr tiecas kristietībā un pat mūsu pagāniskā nācija tomēr ir daļa no šīs kristīgās Eiropas. Es neticu dievam, taču tas nenozīmē, ka jebkura reliģijas piesaukšana ir negatīva; šķiet, nepārstāvu tā saukto jauno ateismu jeb 21. gs. ateismu un tā ietvaros dažkārt praktizēto antiteismu², kas pret jebkuru reliģijas izpausmi izturas naidīgi; manuprāt, šādai kareivīgai attieksmei bieži ir tendence noliegt faktu, ka reliģija ir viens no mūsu kultūras un sabiedrības stūrakmeņiem, patīk tas mums vai nē.³ Taču ne par ateismu es gribēju izteikties, tādēļ atgriezīšos pie dziesmām.

“Saule, Pērkons, Daugava” ir brīnišķīga latviešu kora dziesma, droši vien mans mīļākais skaņdarbs šajā žanrā. Tās klausīšanās vienmēr izraisa tirpas pār kauliem, un tā ir bijis, kopš sevi atceros. Kad skolas gados neilgu laiku pabiju kora sastāvā, palaimējās šo dziesmu arī iemācīties un izpildīt, lai gan man kā altam augstos soprānu “zilzibeņu pērkons spēra” neaizsniegt un dūcu otro balsi.

Taču, manuprāt, šī dziesma pāris iemeslu dēļ nav piemērota himnas lomai. Pirmkārt, tā ir par garu, dziesmā ir pārāk daudz pantu un pārāk daudz vārdu; otrkārt, daļēji tās emocionālais iespaids rodas tieši izpildījuma dēļ, kas nozīmē klusu iesākumu, kāpinājumu, harmonijas starp visām kora balsīm  un tamlīdzīgas nianses, kuru efektivitāti panāk kordiriģents.

Nezinu, kāds būtu komponista viedoklis par šo, taču iespējams, ka īpaši pielāgots “Saule, Pērkons, Daugava” aranžējums varētu kalpot kā ļoti laba, sajūsminoša himna. Paņemt dažus pantus, sabīdīt tā, lai arī mācību pārzinei skolas aktu zālē izdotos turēt līdzi meldiņu, paturēt emocionālo kāpinājumu un vēstījumu par Daugavu, par latviešu tautas izcelšanos… skaisti taču, nudien skaisti. Pajautājiet kāds Mārtiņam Braunam, būtu ļoti interesanti dzirdēt, kas viņam par šo sakāms.

Un kā tad paliek ar to, kas mums jau ir? Latvijas tagadējā himna esot bijusi pirmā latviešu valodā sarakstītā dziesma, kur minēts Latvijas vārds.⁴ Es īpaši daudz neesmu interesējusies par mūsu himnas vēsturi, taču tās apstiprināšanai 1920. gadā bija likumsakarīgs pamatojums, un šai dziesmai nenoliedzami ir spēcīgas saiknes ar Latvijas kā neatkarīgas valsts veidošanos un vēsturi.

Šķiet, šāds ir jautājums, līdz kuram nonācu, to visu apdomājot—kāds ir valsts himnas mērķis, un kā cilvēkiem vajadzētu justies, to dziedot?

Man atbildes nav. Bet piedāvātā dziesma nudien ir skaista:

Attēlā: šī zupa izskatās gandrīz tikpat labi, cik manējā.

Pēc sestdienas, kas beigusies ar atgriešanos mājās jau rīta gaismā (starp citu, «Bērnības Milicija» ir lieliska grupa), nākamajā dienā ļoti gribējās zupu, tāpēc es vienu izgudroju. Bildē redzamā gan nav tā, ko šodien pagatavoju, jo man patlaban nav fotoaparāta, bet tas nekas.

2 porcijām būs vajadzīgi:
blenderis
2 vidēji kartupeļi
5–6 vidēji sīpoli vai 3 ļoti lieli dzeltenie sīpoli
gabaliņš ingvera, apmēram 2x2cm
kādi 15 cm svaiga purava
ēdamkarote kausētā siera
2 ēdamkarotes skābā krējuma
sauja rīsu nūdeļu
kādi 1,5 l dārzeņu buljona (der kubiņos, bet, ja ir svaigi gatavots, vēl jo labāk)
+
pavisam mazliet kūpinātas gaļas, bet šito var izlaist (ja pieliek, tad zupa smaržo pēc meža sēņu zupas, nopietni)

Kas jādara:
1) Nomizo un sagriez nelielos gabaliņos kartupeļus, un liec vārīties buljonā.
2) Cenšoties neraudāt, nomizo un palielās šķēlēs sagriez sīpolus, liec ieeļļotā pannā zem vāka sautēties.
3) Sagriez gabaliņos ingveru un pieliec katliņā pie kartupeļiem.
3) Kad buljons uzvārījies un sīpoli mīksti un mazliet apcepušies, liec arī tos katliņā pie kartupeļiem, uzliec vāku un uz nelielas uguns vāri pusstundu, līdz viss ir pavisam mīksts.
4) Sablenderē katliņa saturu krēmzupas konsistencē, pieliec krējumu un sieru un pablenderē vēl mazliet.
5) Sablenderētajā zupā ieliec rīsu nūdeles¹, mazās šķēlītēs sagrieztu puravu un pēc izvēles sakapātu kūpināto gaļu, un visu vāri vēl 5 minūtes.
6) Ļauj zupai brītiņu pastāvēt zem vāka.

Labu apetīti un pastāstiet, kā garšoja!

This is a city of shifting light, of changing skies, of sudden vistas. A city so beautiful it breaks the heart again and again.

— Alexander McCall Smith

Not only is Edinburgh one of the most beautiful cities in Europe, it also enjoys one of Europe’s most beautiful settings. There are unexpected vistas from almost every corner — a glimpse of green sunlit hills, a blue flash of sea, silhouetted spires and rust-red crags. It’s a city that begs to be explored on foot — narrow aleys, flights of stairs and hidden kirkyards tempt you off the main streets at every turn.

— Lonely Planet Guide to Scotland

Skotijas galvaspilsēta, pirmā UNESCO literatūras pilsēta, mājas pasaulē lielākajam mākslas festivālam… šobrīd arī manas mājas. Ar visādiem apzīmējumiem un tituliem gan ir par maz, lai paskaidrotu, cik šeit ir lieliski. Pavasarī satiku profesoru, kurš uz šo pilsētu atbraucis pirms daudziem gadiem, iemīlējies un palicis. Pilsētā. Nudien, šajā pilsētā iemīlēties ir viegli. Es nezināju, ko nozīmē vārds «Edinburga», pirms šeit atbraucu, bet zinu, ka šis vārds iegūst aizvien vairāk nokrāsu un sajūtu, un šīs sajūtas ir ļoti patīkamas.
Man ir rudenīgi sentimenta uzplūdi, un, par spīti tam, ka uz atlikušo dzīvi gabaliņš sirds paliks šajā gleznainajā Skotijas pērlē, mazliet ilgojos pēc Rīgas.

P.S. Vēl joprojām cenšos uztapināt rakstu par apmeklēto TAMLondon 2010, bet… bet. Citas prioritātes.

Nu ko, man nākamos četrus gadus piespiedu kārtā nāksies ciest klusu. Es neiešu balsot.
Nē, šis nav nihilistisks ieraksts ar mērķi parādīt, cik ļoti man tā valsts un visi izzadzēji pie kājas un ka nav jēgas balsot, jo «nekas jau nemainīsies». Par politiku, lai gan nesistemātiski, taču interesējos un diezgan skaidri zinu, par ko atdotu savu balsi sestdien, ja dotos uz vēlēšanām. Pieļauju, ka ir daudz cilvēku, kuri varētu teikt to pašu, bet kuri, tāpat kā es, nesaņems pasē zīmodziņu «10. Saeimas vēlēšanas».

Priekšvēlēšanu populismā bieži nācies dzirdēt dažāda veida kladzināšanu, ka vajag parūpēties par to, lai latviešiem, kuri aizbraukuši no mājām, būtu interese par savu valsti, lai viņi justos gaidīti un lai kādreiz atgrieztos. Nu ko, jauki. Varbūt sāciet ar to, ka ārvalstīs esošie var piedalīties savas valsts politikā? Nu, lai varētu atgriezties kā cilvēki, kuri ir izdarījuši apzinātu izvēli savai tuvākajai četrus gadus ilgajai nākotnei?

Realitātē skats ir šāds — ja tu neatrodies Latvijā vai pietiekami tuvu kādam no 64 ārvalstu iecirkņiem, tava balss nevienu īpaši neinteresē. Tas nekas, ka vēlēšanas ir ļoti svarīgas un ir tiešākais veids, kā ietekmēt to, kas darās zemē, kurā esi piedzimis, kur dzīvo lielākā daļa tavu radu un draugu un kur tu vēlies būvēt savu nākotni.

Es, piemēram, šobrīd dzīvoju Edinburgā, kurp mani atvedusi vēlme un iespēja iegūt izglītību, kāda manā valstī pagaidām nav pieejama (arī par to citreiz). Man tas nozīmē, ka tuvākais no 3 (!) Lielbritānijā esošajiem iecirkņiem atrodas 8 stundu autobusa brauciena un gandrīz 40 Ls lielu izdevumu attālumā.

Vai man kā studentei ir laiks un nauda šādam pasākumam? Nē, protams. Vai CVK ir parūpējusies, lai man būtu iespēja nobalsot kā citādi? Ne visai. Vienīgā alternatīva klātbūtnei vēlēšanu iecirknī ir balsošana pa pastu, kas nozīmē savas pases sūtīšanu aploksnē uz ellēratā, un pēc tam ilgu gaidīšanu, kad dokuments atkal būs atpakaļ. Augusta vidū, kad beidzot skaidri zināju, ka oktobrī manis Latvijā nebūs, vēl pastāvēja iespēja šādi reģistrēties, taču mani apgaismoja, ka pasi būs jāgaida ilgi — tātad līdz septembra sākumā plānotajam lidojumam nepaspēt. Līgavainis, kurš šobrīd mācās Aberdīnā (kas nozīmē vēl +3 stundas ar autobusu un vēl +20 Ls, lai dotos uz to pašu «tuvāko» iecirkni) pat piezvanīja uz CVK, lai painteresētos, vai tiešām viņiem tās balsis nav vajadzīgas. Tur neviens īpaši nesatraucās, tā teikt — neko darīt, pienāciet citreiz.

Protams, balsošana ir pilsoņa pienākums — saņemies un izdari. Parastos gadījumos viss būtu kārtībā, taču, tiklīdz konkrētajā dienā neatrodies Latvijā, šī pienākuma veikšana pēkšņi kļūst ārkārtīgi sarežģīta, laikietilpīga un dārga. Sarežģījumu ir tik daudz, ka, par spīti nozīmīgumam, izvēle krīt par labu nebalsošanai. Ne tikai manā gadījumā.

Es varbūt kaut ko esmu palaidusi garām, bet — kādēļ CVK nav darījusi pilnīgi neko, lai atvieglotu balsošanas iespējas pilsoņiem, kuri neatrodas Latvijā? Ja nu tev vēlēšanu dienā ir atvaļinājums, kuru pavadi kādā siltā salā, nevis izredzētas vēstniecības tuvumā? Ja nu ir neplānota konference, darījumu brauciens vai lētais pēdējā brīža piedāvājums uz Parīzi? Nemaz nerunājot par to, ka elektroniskā balsošana noderētu arī pašu valstī cilvēkiem ar kustību traucējumiem utt.

Protams, nav tā, ka no ārzemēm nobalsot nav iespējams vispār un es ļoti priecāšos par katru, kuram šogad būs bijusi iespēja to izdarīt. Taču man ir pamatotas aizdomas, ka šādu cilvēku skaits būs ļoti niecīgs salīdzinājumā ar izbraukušo skaitu. Nevajag sūdzēties par zemo aktivitāti vēlēšanās, ja pilsonim nekādi nepalīdz. Neredzu, ka kādam tā balss būtu traki vajadzīga, lai gan es labprāt 2. oktobrī aizietu, sastrīpotu savu izvēlēto lapiņu un iemestu kastē. Vai pieietu pie datora, ielogotos sistēmā, saliktu ķeksīšus un apstiprinātu izdarīto izvēli.

Man rūp, kādā valstī atgriezīšos pēc gada. Mani uztrauc tas, vai atkal viss būs pa vecam vai tomēr būs cerība uz kādām nebūt pārmaiņām. Mani interesē, kā izvērsīsies politiķu runas un darbi pēc 2. oktobra. Un es negribu klusēt, ja mani kaut kas no tā visa neapmierinās.

Ja tu esi viens no tiem cilvēkiem, kurš sestdien no rīta pabrokastos, sameklēs pasi un dosies balsot, ceru, ka esi rūpīgi apdomājis savu izvēli un tevi Latvijas nākotne interesē tikpat ļoti, cik mani. Ja tu neesi viens no tiem cilvēkiem, lai gan vēlēšanu iecirknis tikpat kā ar roku aizsniedzams, tad ceru, ka tomēr pārdomāsi un dosies balsot. Kaut vai, lai visiem iespītētu ar tukšu aploksni, vai daudziem izsvītrotiem vārdiem kandidātu sarakstā, bet nobalsosi.

Jo arī mana nākotne atkarīga no tā, kādu izvēli izdarīsi.

Man pašai otrs spilgtākais ceļojuma iespaids bija par igauņiem, kuri kārtējo reizi mums aizsteigušies priekšā, jo jau pirms pāris gadiem pamanījušies nodibināt Igaunijas Skeptiķu biedrību. Šī biedrība veicina kritisko domāšanu, informē sabiedrību par dažādām paranormālām muļķībām, un pat sarīkojuši vietējo 10 000 kronu balvu, nemaz nerunājot par to, ka piedabūjuši savā valstī uzstāties lielāko no mūsdienu zinātniskā skepticisma un kritiskās domāšanas aizbildņiem. Mazliet iepazināmies ar vienu no Igaunijas skeptiķu biedrības dibinātājiem Martin Vällik, kurš bija ļoti laipns un viesmīlīgs, turklāt jutās pagodināts, ka esam mērojuši «tik tālu ceļu» tikai lai atbrauktu uz viņu mazo pasākumu. Šī tikšanās ir iedvesmojusi uz sadarbību nākotnē, kā arī pašiem savas skeptiķu biedrības dibināšanu, lai varam pamazām sākt izpausties tikpat aktīvi, kā mūsu izcilie ziemeļu kaimiņi.

Starp citu, laipni, draudzīgi un viesmīlīgi bija arī pilnīgi visi pārējie igauņi, kurus satikām — gan meitene, kura pa ceļam uz lekcijas afterparty/vakariņām Tallinas vecpilsētas ieliņā pēkšņi piestāja, lai četrus latviešu svešiniekus pacienātu ar pašbrūvēto mājas vīnu (jā, mēs bijām wtf), gan pāris, kuri pēc vakariņošanas neilgi pirms pusnakts devās mūs pavadīt uz tuvējo tramvaja pieturu, lai varam veiksmīgi noķert nakts autobusu, kas mūs nogādāja atpakaļ Rīgā. Starp citu, braukt naktī ar autobusu ir šausmīgi, jo man, protams, trāpījās vienīgais salūzušais krēsls salonā, aizmugurē sēdošās meitenes visu nakti čaloja (droši vien par puišiem un kleitām, bet es nezinu, jo tā bija somugru valoda), kāds kraukšķināja čipšus, spēlēja telefonā turku deju mūziku un tā tālāk, pilns skolas laiku ekskursijas atmiņu komplekts.

Ja pēc visas šī pļāpāšanas vēl nav skaidrs, ko gribēju pateikt:

Pierādījumi! No kreisās — Armands L., James Randi un es, visi vienā bildē :) // bilde no Mārtiņa

Vakariņas; vēlāk bijām mazliet vairāk // bilde no Martin Vällik

To Estonian friends — hopefully Google Translate can help get an impression of this article. We are very thankful for your hospitality!

Ak jā — iesaku aplūkot/izlasīt:

The One Million Dollar Paranormal Challenge iekš wiki — par to, kas īsti ir 1 miljona naudas balva

Real Psychic Challenge (+Randi kommentaarid) — kā igauņi testēja ekstrasensus (kā ekstrasensi aplauzās, haha)

“…to be outspoken and sceptical is to relentlessly bang your head against a brick wall. The world will always prefer the emotional shiver of the paranormal to what seems like nit-picking from the rationalists, even though the science may point to a level of understanding of this world and each other far more fascinating than a psychic’s strange, loose pronouncements about distant realms.”

Britu burvju mākslinieks Derens Brauns nesen nolēma izveidot 3 dokumentālo filmu sēriju “Derren Brown Investigates”. Šajā raidījumā viņš pēta cilvēkus, kuri apgalvo, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, apskata viņu darba metodes un intervē cilvēkus, ar kuriem viņi strādā. Viņa pieeja ir atvērta, taču piesardzīga un kritiska, turklāt kā cilvēks, kurš pats daudz pētījis un savā karjerā izmantojis cilvēku krāpšanu, psihotrikus, hipnozi un tamlīdzīgas lietas, Brauns spēj ne tikai parādīt, ka kāds melo, bet arī paskaidrot, kādēļ mēs uz šiem meliem uzķeramies.

Pirmais raidījums bija par britu “gaišreģi” Joe Power, atstāja iespaidu par šo puisi kā pilnīgu šarlatānu, ļāva mazliet pasmieties un radīja pārliecību, ka gaišreģa spējas nosimulēt varētu gandrīz vai ikviens, kurš zina, pēc kādiem principiem darbojas šī cilvēku apvārdošana. Sestdienas vakarā noskatījos otro raidījumu, un šoreiz sajūtas bija daudz nepatīkamākas, pāris reižu dusmās iebelzu pa dīvānu un devos pie datora rakstīt par šo blogā.

Stāsts ir par kādu “Broņņikova metodi”, kas zem karogiem A World Without Blindness un Human Development tiek mācīta vairākās pasaules vietās un paredz, ka cilvēks spēj redzēt ar aizsietām acīm, attīstot iekšējo “biodatora” ekrānu.¹ Viņi piedāvā vēl visu ko, bet nevēlos to visu atkārtot, metodes mājaslapā ar šo informāciju katrs var iepazīties pats. Derens Brauns kopā ar kādu vājredzīgu sievieti no Lielbritānijas devās uz Broņņikova metodes kursiem Nīderlandē, kur sekoja nodarbību gaitai, pats tajās piedalījās, kā arī intervēja metodes autoru, Vjačeslavu Broņņikovu. Raidījuma gaitā kļuva skaidrs, ka šajās nodarbībās ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēku pašsuģestijas spējām — proti, ja tev liek iedomāties enerģijas lodi plaukstās un tu to nespēj, vajag tikai ļoti stipri ticēt, un sāks likties, ka šī lode patiešām ir. Citādi taču tu jūties kā pilnīgs muļķis, ja pats skolotājs saka “re, kur ir”, un tu nejūti… Secinājumi — treniņos varbūt var iemācīties uzlabot iztēli un vizualizācijas spējas, taču lasīt ar aizsietām acīm vai atgūt redzi — nē.

Arī pats metodes pamatlicējs radīja ārkārtīgi nepatīkamu iespaidu, pat neskaitot to, ka viss pasākums izskatās pēc sektantiskas uzdarbošanās ar “baķku” priekšgalā. Kad Derens Brauns intervijas laikā aicināja viņu ar šo izslavēto iekšējo redzi ieskatīties aizzīmogotā kastē, sākās šarlatānu parastie pekstiņi par to, ka viņiem nav jādemonstrē cirks, ka šīs ir īpašas spējas, ka Brauns nodarbojas ar antireklāmu… tipiska un bieži redzēta aizbildināšanās² — cilvēks spēj savus trikus rādīt tikai tādos apstākļos, kas viņa tēlošanai ir labvēlīgi. Taču vislielākās dusmas sagādāja tas, ka šie šarlatāni ar saviem solījumiem un naudas slaukšanu dod nepamatotu cerību cilvēkiem, kurus izārstēt nav iespējams. Piemēram, 16 gadus vecam puisim, kurš bērnu triekas dēļ sēž invalīdu ratiņos, šis izslavētais Broņņikovs bezatbildīgi paziņoja, ka puisis pirms savas 25 dzimšanas dienas spēs staigāt. Protams, ka bēdu māktie vecāki un pats jaunietis gribētu ticēt jebkam, tomēr šāda bezkaunīga manipulācija man šķiet ļoti nekrietna. Un ar šādām un līdzīgām cerībām pie Broņņikova metodes vēršas vēl simtiem (tūkstošiem?) cilvēku, turklāt visi izdod naudas summas, kas mērāmas vairākos tūkstošos eiro. Par ko gan?

Par šarlatānisku teātri un viltus mierinājumu. Manuprāt, bez šādiem viltvāržiem pasaule būtu labāka.

Iesaku izlasīt/noskatīties:

Documentaries — from May 10th Derens Brauns par skepticismu, pārdabiskām lietām un kritisko domāšanu³

Derren Brown Investigates — The Man With X-Ray Eyes Minētais raidījums iekš YouTube

Spied uz bildēm, lai lejuplādētu drukājamu A4 .png failu:¹

Skatoties, kā cilvēks diezgan mierīgi apraksta briesmīgos notikumus, ieskaitot draudus saviem vistuvākajiem cilvēkiem, sakāpa kamols kaklā, ka kaut kas tāds vispār notiek. Taču šoreiz runa nav par to, ka pasaulē pastāv apdauzīti ambāļi, kuri piekauj savas mātes un draud kaimiņiem, bet vairāk par to, ka šādā situācijā var gadīties, ka tu paliec bez aizstāvības. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece par šo tviterī saka: “apmelojošs sižets,par kuru neuztraucamies. IeM uzklausa visus.” Interneta komentāros attiecībā uz šo gadījumu dažviet redzami dažādi pārmetumi ministrei par augstprātību u.tml. Protams, domājot tīri cilvēcīgi, var gadīties, ka brīdī, kad viņu intervēja “DeFacto”, ministre tiešām nebija lietas kursā. Iespējams arī, ka šajā laikā viņa pildīja divu ministru amata pienākumus, visu nepaspēja utt. Vārdsakot, kādu nosacītu attaisnojumu ministres nezināšanai varbūt vēl varētu atrast.

Taču pilnīgi nepieņemami man liekas ministrijas sabiedrisko attiecību speciālista Mareka Matisona izteikumi attiecībā uz Gundara Dubulta garīgo veselību no sērijas “ko tad viņu ņemt vērā, nav jau īsti vesels, a mēs esam malači un visu darām pareizi”. Ir nožēlojami, ka kaut ko tādu vispār var pateikt ministrijas darbinieks, kuru ministre taču uzskata par “pietiekami izglītotu un kompetentu”, lai viņš neko tādu nebūtu atļāvies… bet redz, ka atļāvās. Protams, no vienas puses, žurnālisti mēdz sabiezināt krāsas, lai padarītu sižetus interesantākus, taču viņi neietu klaji melot par kādas amatpersonas sacīto. Un neviens neko viņam par to acīmredzot nav aizrādījis, nez kāda iemesla dēļ viņš drīkst par saviem vārdiem neatbildēt! Arī tviterī redzams ieraksts no 29. aprīļa, kur Matisons skaidri un gaiši parāda savu attieksmi pret notikušo:

Bēdīgi, ka šim “speciālistam” šādā situācijā slikti ir visi citi, tikai ne pats — acīmredzot negrib atzīt nekāda veida kļūdas savā darbā. Visu cieņu Gundaram, ka viņš neatmeta ar roku, bet patiešām gāja pie visaugstākajām instancēm, turklāt, kā jau sižetā minēts, ne jau kādu apejot vai laužoties iekšā pa durvīm, doties uz IeM taču aicināja tieši policijas vadība. Iespējams, ka kādā no sarunām ar noraidošajiem ministrijas darbiniekiem viņš kļuvis emocionāls, tādējādi it kā dodot pamatu Matisona izteikumiem, taču pat tas man šķiet saprotami — man bērnu nav, taču es tīri labi varu iedomāties to drausmīgo sajūtu, kad draud nogalināt tavus vistuvākos un mīļākos cilvēkus.

Tas ir ļoti cilvēcīgi, normāli un patiešām cienījami, ka Gundars šajā bezspēcībā neapstājās, kā to droši vien būtu darījis vairākums. Necilvēcīgi ir Mareka Matisona publiskie izteikumi par šo cilvēku. Ja vienīgais veids, kā atbildēt uz kritiku, ir personīgs uzbrukums², tad šādu cilvēku grūti saukt par inteliģentu, un nav skaidrs, kādēļ viņš drīkst veidot IeM publisko seju — tā jau drīzāk ir graušana, nevis veidošana.

Pirmkārt, kas ir homeopātija un kā tā darbojas? Es teiktu, ka tā ir alternatīvā medicīna, ko ļoti daudzi jauc ar tautas medicīnu, fitoterapiju vai zāļu tējām utml. Latvijā diemžēl ir vairākas iestādes, kur homeopātija ir galvenā nodarbe. Piemēram, Homeopātijas institūts raksta šādi:

“Homeopātija ir medicīnas nozare, kura ārstēšanā izmanto dabīgas vielas un rūpējas par organisma aizsargspēju paaugstināšanu, kā arī par attīrīšanu no ķīmiskiem piesārņojumiem. Homeopātija ārstē gan hroniskas, gan akūtas slimības. [..]
Homeopātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir divi principi:
— līdzības (līdzīgu ārstē ar līdzīgu).
— ārstēšanā izmanto atšķaidījumus.”

Centra homeopātiskās klīnikas mājaslapā rakstīts šādi:

“Homeopātija izmanto minimālu devu principu. Homeopātija neapslāpē slimības simptomus — tā vietā tiek stiprināti organisma dabiskie dziedināšanās procesi, tādējādi nostiprinot ārstēšanās rezultātu. Medikamenti kalpo kā katalizatori ķermeņa aizsargfunkciju un pretestības spēju ierosināšanai, tāpēc nereti tie jālieto tikai vienu reizi vai reti. Homeopātiskie preparāti ir spēcīgi un iedarbīgi, bet to lietošanā jāievēro stingra precizitāte un ārsta norādījumi.”

Izskatās jau skaisti, es labprāt ietu un ārstētu pie viņiem savu astmu, alerģijas, un visu pārējo, ja vien… ja vien tas par tiem preparātiem un ārstēšanu nebūtu diezgan liels bleķis. Tās cukura tabletītes, kurās pēc visas šķaidīšanas un kratīšanas (atvainojos, potencēšanas) jau sen nav nevienas arsēna, sīpolu vai kofeīna molekulas, neārstē pilnīgi neko. Precīzi, zinātniski pamatoti testi liecina, ka homeopātisko preparātu efekts ir ne vairāk kā placebo.^{1 2}

No homeopātijas aizstāvjiem nākas dzirdēt vairāku veidu argumentus. Piemēram — lai arī agrāk nevarēja izskaidrot, kā var darboties ūdens bez nevienas aktīvās vielas molekulas, “mūsdienās, kad zinātne ir strauji gājusi uz priekšu, skaidrojumā ļoti daudz var līdzēt kvantu fizika.“³ Taču šāds arguments ietver premisu par to, ka homeopātiskie līdzekļi strādā, lai gan, es atkārtošos, tā pati uz priekšu gājusī zinātne ir vairākkārt pierādījusi pretējo. Kādā veidā? Ar randomizētu, dubultaklu, placebo kontrolētu testu (RCT)^{4 5} palīdzību — ar šādiem pašiem testiem tiek pārbaudītas jebkuras farmaceitiskās zāles.
Lai paskaidrotu, kā izpaužas šāds tests, iztulkoju citātu no ārsta Bena Goldeikra grāmatas Bad Science:

“Ņemsim divsimt cilvēku, kuri apmeklē homeopātisko klīniku, pēc nejaušības principa iedalīsim viņus divās grupās, un ļausim viņiem iziet visu homeopāta apmeklēšanas procedūru — tikt izmeklētiem, saņemt diagnozi un recepti tam, ko nu homeopāts grib viņiem iedot. Taču pēdējā brīdī, bez viņu ziņas, mēs puses pacientu homeopātisko cukura tablešu samainītu ar imitācijām — parastām cukura tabletēm, kuras nav tikušas maģiski potencētas ar homeopātijas palīdzību. Vēlāk, pēc atbilstoša laika daudzuma mēs varētu izmērīt, cik cilvēkiem no katras grupas palika labāk.”
// Ben Goldacre, Bad Science, 42. lpp.

Elementāri, ne? Šāds zinātnisks tests atbilst visiem godīguma kritērijiem — dubultakls, jo ne pacienti, ne ārsti nezina, kurš saņem placebo un kurš — īstās zāles. Šādi ārsta vai pacienta attieksme nevar izbojāt testa rezultātus, jo zinot, ka viņš paraksta placebo, ārsts var to izpaust pacientam pat neapzināti. Turklāt pacienti ir iedalīti grupās pēc nejaušības principa (randomizācija), tādēļ nevar gadīties, ka testa veicēju aizspriedumu vai vēlmju dēļ visi slimākie pacienti tīši vai netīši nokļūst, piemēram, homeopātijas grupā, tādējādi sabojājot rezultātus.

Šeit homeopātijas aizstāvis varētu turpināt iebilst, ņemot talkā piemērus no dzīves: “Bet, ja tas ir tikai placebo, tad kā tu izskaidrosi to, ka man/tantei/bērnam izārstēja astmu/klepu/sliktu garastāvokli/ekzēmu?” Uz šādu iebildi iespējamas vairākas atbildes. Pirmkārt un galvenokārt, personīgais piemērs neko nepierāda vairāku iemeslu dēļ (ja jau pietiktu ar anecdotal evidence, zinātniekiem nebūtu jāķēpājas ar RCT) — veselības uzlabošanās laikā, kad tika lietots homeopātiskais līdzeklis, varēja notikt kāda nesaistīta iemesla dēļ, piemēram, astma mēdz aiziet remisijā, pumpains cilvēks paklausa ārsta padomam veselīgāk ēst, vai parunāšanās ar ārstu (homeopāta vizīte ilgst krietnu laiku un pacients tiek izprašņāts par it visu) cilvēkam palīdz psiholoģiski, un tas atsaucas uz veselības stāvokli. Saaukstēšanās un dažādas citas slimības mēdz ar laiku pāriet tāpat vien (regression to the mean), taču mēs bieži mēdzam kļūdīties un piedēvēt cēloņus notikumiem, kuru izskaidrojums ir pavisam cits.⁶ Tādēļ apgalvojums “bet man homeopāts tiešām kaut ko izārstēja” ir nereprezentatīvs un nepārbaudāms, līdz ar to — nederīgs. Turklāt placebo efekts ir daudz sarežģītāks fenomens nekā parasti šķiet, un nenozīmē vienkāršu “iestāstīšanu” — no svara mēdz būt medikamentu izskats, lietošanas biežums, ārsta attieksme un pat medikamentu cena.

Jāsaka, ka mums savā ziņā ir pat mazliet paveicies — Latvijā homeopāts ir ārsta papildspecialitāte,⁷ attiecīgi cilvēks, iedams pie homeopāta, visticamāk nokļūst pie kvalificēta ārsta ar augstāko izglītību, kurš, iespējams, spēs adekvāti novērtēt, vai cilvēkam nepieciešami homeopātiskie brūvējumi vai īstas zāles. Man gan nav skaidrs, kāpēc kvalificētam, spējīgam ārstam (profesija, kuru ārkārtīgi cienu) būtu vajadzīgs nodarboties arī ar apšaubāmu praksi — homeopātiju. Šeit parādās viena no interesantākajām problēmām attiecībā uz homeopātiem, proti, ja ārsts zina, ka homeopātija ir bleķis, bet turpina to praktizēt, jo cukura bumbiņu placebo efekts pacientiem patiešām mēdz palīdzēt, vai tas ir ētiski? Savukārt, ja ārsts nezina vai atsakās pieņemt, ka zinātniskie pētījumi homeopātijas efektivitāti nepierāda, vai tas vispār ir labs ārsts?

Pēc visa augstākminētā varētu rasties vēl viens bieži dzirdēts jautājums: “Bet kur gan ir problēma, ja homeopātiskie līdzekļi taču ir pilnībā nekaitīgi?” Tomēr problēmas ar šādu šarlatānismu ir, un ne viena vien — pirmkārt, līdzekļi un laiks, ko varētu ieguldīt zinātniskajā medicīnā, lai to padarītu aizvien labāku, tiek ieguldīti muļķībās, nemaz nerunājot par to, ka pacienti brīvprātīgi maksā kaudzēm naudas par preparātiem, kas patiesībā ir tikai dārgs, maģiski apstrādāts cukurs. Otrkārt, vēršoties pie homeopāta un neārstējot savu saslimšanu ar medicīnas metodēm, cilvēks var aizkavēt pareizu diagnozi un ārstēšanu, rezultātā iedzīvojoties smagās komplikācijās vai pat mirstot. Treškārt, tā kā komplektā ar homeopātisko ticību mēdz nākt arī uzskati par vakcinācijas kaitīgumu, vecāki var savus jaundzimušos bērnus pakļaut nevajadzīgām briesmām. Ceturtkārt, homeopātijas lietošanas pretstatīšana “ķīmijām” un ļaunajām farmaceitiskajām kompānijām ir viltus dilemma.⁸ Saaukstējies cilvēks, kurš nevēlas uzreiz triekt iekšā paracetamolu, mierīgi var aiziet nopirkt citronu, medu un kādas nebūt zāļu tējas, arī grūtniece var darīt to pašu, un viņi būs samaksājuši par risinājumu, kurš nav ne ķīmisks, ne stulbs. Sarakstu ar iemesliem nelietot homeopātiju droši vien varētu turpināt, bet raksts jau tā ir krietni izstiepies.

Ceru, ka vismaz kādam šis raksts liks vairāk padomāt par savām izvēlēm attiecībā uz veselību, būs sniedzis noderīgu informāciju un lielāku izpratni par to, kāpēc ne visa alternatīvā medicīna ir vienādi stilīga un kāpēc nevajadzētu ļaut visādiem pūšļotājiem sevi un citus muļķot, un slaukt naudu. Pastāstiet arī citiem.

Iesaku izlasīt:
Placebos Are Getting More Effective. Drugmakers Are Desperate to Know Why. Izsmeļošs raksts par placebo efektu.
The end of homeopathy? Bens Goldeikrs par homeopātiju.
Homeopathy; what’s the harm? Saimons Singhs par homeopātijas kaitīgumu.

Svinam Aizgājušo Pasaules Homeopātijas Nedēļu!

P.S. Cilvēkiem, kuriem patīk izdarīt pāragrus secinājums par cenzūru vai ko tamlīdzīgu — šajā blogā tiek izmantota komentāru premoderēšanas sistēma (skat. krizdabz rakstu un manu komentāru zem tā). Noņēmu premoderāciju, baigā ķēpa katru apstiprināt. Spamojiet veseli :)