Man pašai otrs spilgtākais ceļojuma iespaids bija par igauņiem, kuri kārtējo reizi mums aizsteigušies priekšā, jo jau pirms pāris gadiem pamanījušies nodibināt Igaunijas Skeptiķu biedrību. Šī biedrība veicina kritisko domāšanu, informē sabiedrību par dažādām paranormālām muļķībām, un pat sarīkojuši vietējo 10 000 kronu balvu, nemaz nerunājot par to, ka piedabūjuši savā valstī uzstāties lielāko no mūsdienu zinātniskā skepticisma un kritiskās domāšanas aizbildņiem. Mazliet iepazināmies ar vienu no Igaunijas skeptiķu biedrības dibinātājiem Martin Vällik, kurš bija ļoti laipns un viesmīlīgs, turklāt jutās pagodināts, ka esam mērojuši «tik tālu ceļu» tikai lai atbrauktu uz viņu mazo pasākumu. Šī tikšanās ir iedvesmojusi uz sadarbību nākotnē, kā arī pašiem savas skeptiķu biedrības dibināšanu, lai varam pamazām sākt izpausties tikpat aktīvi, kā mūsu izcilie ziemeļu kaimiņi.

Starp citu, laipni, draudzīgi un viesmīlīgi bija arī pilnīgi visi pārējie igauņi, kurus satikām — gan meitene, kura pa ceļam uz lekcijas afterparty/vakariņām Tallinas vecpilsētas ieliņā pēkšņi piestāja, lai četrus latviešu svešiniekus pacienātu ar pašbrūvēto mājas vīnu (jā, mēs bijām wtf), gan pāris, kuri pēc vakariņošanas neilgi pirms pusnakts devās mūs pavadīt uz tuvējo tramvaja pieturu, lai varam veiksmīgi noķert nakts autobusu, kas mūs nogādāja atpakaļ Rīgā. Starp citu, braukt naktī ar autobusu ir šausmīgi, jo man, protams, trāpījās vienīgais salūzušais krēsls salonā, aizmugurē sēdošās meitenes visu nakti čaloja (droši vien par puišiem un kleitām, bet es nezinu, jo tā bija somugru valoda), kāds kraukšķināja čipšus, spēlēja telefonā turku deju mūziku un tā tālāk, pilns skolas laiku ekskursijas atmiņu komplekts.

Ja pēc visas šī pļāpāšanas vēl nav skaidrs, ko gribēju pateikt:

Pierādījumi! No kreisās — mans līgavainis, James Randi un es, visi vienā bildē :) // bilde no Mārtiņa

Vakariņas; vēlāk bijām mazliet vairāk // bilde no Martin Vällik

To Estonian friends — hopefully Google Translate can help get an impression of this article. We are very thankful for your hospitality!

Ak jā — iesaku aplūkot/izlasīt:

The One Million Dollar Paranormal Challenge iekš wiki — par to, kas īsti ir 1 miljona naudas balva

Real Psychic Challenge (+Randi kommentaarid) — kā igauņi testēja ekstrasensus (kā ekstrasensi aplauzās, haha)

]]> http://simbel.lv/2010/06/18/es-satiku-james-randi/feed/ 4 http://simbel.lv/2010/06/01/nevis-rentgenacis-bet-nozelojami-meli/ http://simbel.lv/2010/06/01/nevis-rentgenacis-bet-nozelojami-meli/#comments Tue, 01 Jun 2010 19:08:22 +0000 simbel http://simbel.lv/?p=213

“…to be outspoken and sceptical is to relentlessly bang your head against a brick wall. The world will always prefer the emotional shiver of the paranormal to what seems like nit-picking from the rationalists, even though the science may point to a level of understanding of this world and each other far more fascinating than a psychic’s strange, loose pronouncements about distant realms.”

Britu burvju mākslinieks Derens Brauns nesen nolēma izveidot 3 dokumentālo filmu sēriju “Derren Brown Investigates”. Šajā raidījumā viņš pēta cilvēkus, kuri apgalvo, ka viņiem piemīt pārdabiskas spējas, apskata viņu darba metodes un intervē cilvēkus, ar kuriem viņi strādā. Viņa pieeja ir atvērta, taču piesardzīga un kritiska, turklāt kā cilvēks, kurš pats daudz pētījis un savā karjerā izmantojis cilvēku krāpšanu, psihotrikus, hipnozi un tamlīdzīgas lietas, Brauns spēj ne tikai parādīt, ka kāds melo, bet arī paskaidrot, kādēļ mēs uz šiem meliem uzķeramies.

Pirmais raidījums bija par britu “gaišreģi” Joe Power, atstāja iespaidu par šo puisi kā pilnīgu šarlatānu, ļāva mazliet pasmieties un radīja pārliecību, ka gaišreģa spējas nosimulēt varētu gandrīz vai ikviens, kurš zina, pēc kādiem principiem darbojas šī cilvēku apvārdošana. Sestdienas vakarā noskatījos otro raidījumu, un šoreiz sajūtas bija daudz nepatīkamākas, pāris reižu dusmās iebelzu pa dīvānu un devos pie datora rakstīt par šo blogā.

Stāsts ir par kādu “Broņņikova metodi”, kas zem karogiem A World Without Blindness un Human Development tiek mācīta vairākās pasaules vietās un paredz, ka cilvēks spēj redzēt ar aizsietām acīm, attīstot iekšējo “biodatora” ekrānu.¹ Viņi piedāvā vēl visu ko, bet nevēlos to visu atkārtot, metodes mājaslapā ar šo informāciju katrs var iepazīties pats. Derens Brauns kopā ar kādu vājredzīgu sievieti no Lielbritānijas devās uz Broņņikova metodes kursiem Nīderlandē, kur sekoja nodarbību gaitai, pats tajās piedalījās, kā arī intervēja metodes autoru, Vjačeslavu Broņņikovu. Raidījuma gaitā kļuva skaidrs, ka šajās nodarbībās ļoti daudz kas atkarīgs no cilvēku pašsuģestijas spējām — proti, ja tev liek iedomāties enerģijas lodi plaukstās un tu to nespēj, vajag tikai ļoti stipri ticēt, un sāks likties, ka šī lode patiešām ir. Citādi taču tu jūties kā pilnīgs muļķis, ja pats skolotājs saka “re, kur ir”, un tu nejūti… Secinājumi — treniņos varbūt var iemācīties uzlabot iztēli un vizualizācijas spējas, taču lasīt ar aizsietām acīm vai atgūt redzi — nē.

Arī pats metodes pamatlicējs radīja ārkārtīgi nepatīkamu iespaidu, pat neskaitot to, ka viss pasākums izskatās pēc sektantiskas uzdarbošanās ar “baķku” priekšgalā. Kad Derens Brauns intervijas laikā aicināja viņu ar šo izslavēto iekšējo redzi ieskatīties aizzīmogotā kastē, sākās šarlatānu parastie pekstiņi par to, ka viņiem nav jādemonstrē cirks, ka šīs ir īpašas spējas, ka Brauns nodarbojas ar antireklāmu… tipiska un bieži redzēta aizbildināšanās² — cilvēks spēj savus trikus rādīt tikai tādos apstākļos, kas viņa tēlošanai ir labvēlīgi. Taču vislielākās dusmas sagādāja tas, ka šie šarlatāni ar saviem solījumiem un naudas slaukšanu dod nepamatotu cerību cilvēkiem, kurus izārstēt nav iespējams. Piemēram, 16 gadus vecam puisim, kurš bērnu triekas dēļ sēž invalīdu ratiņos, šis izslavētais Broņņikovs bezatbildīgi paziņoja, ka puisis pirms savas 25 dzimšanas dienas spēs staigāt. Protams, ka bēdu māktie vecāki un pats jaunietis gribētu ticēt jebkam, tomēr šāda bezkaunīga manipulācija man šķiet ļoti nekrietna. Un ar šādām un līdzīgām cerībām pie Broņņikova metodes vēršas vēl simtiem (tūkstošiem?) cilvēku, turklāt visi izdod naudas summas, kas mērāmas vairākos tūkstošos eiro. Par ko gan?

Par šarlatānisku teātri un viltus mierinājumu. Manuprāt, bez šādiem viltvāržiem pasaule būtu labāka.

Iesaku izlasīt/noskatīties:

Documentaries — from May 10th Derens Brauns par skepticismu, pārdabiskām lietām un kritisko domāšanu³

Derren Brown Investigates — The Man With X-Ray Eyes Minētais raidījums iekš YouTube

Spied uz bildēm, lai lejuplādētu drukājamu A4 .png failu:¹

Skatoties, kā cilvēks diezgan mierīgi apraksta briesmīgos notikumus, ieskaitot draudus saviem vistuvākajiem cilvēkiem, sakāpa kamols kaklā, ka kaut kas tāds vispār notiek. Taču šoreiz runa nav par to, ka pasaulē pastāv apdauzīti ambāļi, kuri piekauj savas mātes un draud kaimiņiem, bet vairāk par to, ka šādā situācijā var gadīties, ka tu paliec bez aizstāvības. Iekšlietu ministre Linda Mūrniece par šo tviterī saka: “apmelojošs sižets,par kuru neuztraucamies. IeM uzklausa visus.” Interneta komentāros attiecībā uz šo gadījumu dažviet redzami dažādi pārmetumi ministrei par augstprātību u.tml. Protams, domājot tīri cilvēcīgi, var gadīties, ka brīdī, kad viņu intervēja “DeFacto”, ministre tiešām nebija lietas kursā. Iespējams arī, ka šajā laikā viņa pildīja divu ministru amata pienākumus, visu nepaspēja utt. Vārdsakot, kādu nosacītu attaisnojumu ministres nezināšanai varbūt vēl varētu atrast.

Taču pilnīgi nepieņemami man liekas ministrijas sabiedrisko attiecību speciālista Mareka Matisona izteikumi attiecībā uz Gundara Dubulta garīgo veselību no sērijas “ko tad viņu ņemt vērā, nav jau īsti vesels, a mēs esam malači un visu darām pareizi”. Ir nožēlojami, ka kaut ko tādu vispār var pateikt ministrijas darbinieks, kuru ministre taču uzskata par “pietiekami izglītotu un kompetentu”, lai viņš neko tādu nebūtu atļāvies… bet redz, ka atļāvās. Protams, no vienas puses, žurnālisti mēdz sabiezināt krāsas, lai padarītu sižetus interesantākus, taču viņi neietu klaji melot par kādas amatpersonas sacīto. Un neviens neko viņam par to acīmredzot nav aizrādījis, nez kāda iemesla dēļ viņš drīkst par saviem vārdiem neatbildēt! Arī tviterī redzams ieraksts no 29. aprīļa, kur Matisons skaidri un gaiši parāda savu attieksmi pret notikušo:

Bēdīgi, ka šim “speciālistam” šādā situācijā slikti ir visi citi, tikai ne pats — acīmredzot negrib atzīt nekāda veida kļūdas savā darbā. Visu cieņu Gundaram, ka viņš neatmeta ar roku, bet patiešām gāja pie visaugstākajām instancēm, turklāt, kā jau sižetā minēts, ne jau kādu apejot vai laužoties iekšā pa durvīm, doties uz IeM taču aicināja tieši policijas vadība. Iespējams, ka kādā no sarunām ar noraidošajiem ministrijas darbiniekiem viņš kļuvis emocionāls, tādējādi it kā dodot pamatu Matisona izteikumiem, taču pat tas man šķiet saprotami — man bērnu nav, taču es tīri labi varu iedomāties to drausmīgo sajūtu, kad draud nogalināt tavus vistuvākos un mīļākos cilvēkus.

Tas ir ļoti cilvēcīgi, normāli un patiešām cienījami, ka Gundars šajā bezspēcībā neapstājās, kā to droši vien būtu darījis vairākums. Necilvēcīgi ir Mareka Matisona publiskie izteikumi par šo cilvēku. Ja vienīgais veids, kā atbildēt uz kritiku, ir personīgs uzbrukums², tad šādu cilvēku grūti saukt par inteliģentu, un nav skaidrs, kādēļ viņš drīkst veidot IeM publisko seju — tā jau drīzāk ir graušana, nevis veidošana.

Pirmkārt, kas ir homeopātija un kā tā darbojas? Es teiktu, ka tā ir alternatīvā medicīna, ko ļoti daudzi jauc ar tautas medicīnu, fitoterapiju vai zāļu tējām utml. Latvijā diemžēl ir vairākas iestādes, kur homeopātija ir galvenā nodarbe. Piemēram, Homeopātijas institūts raksta šādi:

“Homeopātija ir medicīnas nozare, kura ārstēšanā izmanto dabīgas vielas un rūpējas par organisma aizsargspēju paaugstināšanu, kā arī par attīrīšanu no ķīmiskiem piesārņojumiem. Homeopātija ārstē gan hroniskas, gan akūtas slimības. [..]
Homeopātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir divi principi:
— līdzības (līdzīgu ārstē ar līdzīgu).
— ārstēšanā izmanto atšķaidījumus.”

Centra homeopātiskās klīnikas mājaslapā rakstīts šādi:

“Homeopātija izmanto minimālu devu principu. Homeopātija neapslāpē slimības simptomus — tā vietā tiek stiprināti organisma dabiskie dziedināšanās procesi, tādējādi nostiprinot ārstēšanās rezultātu. Medikamenti kalpo kā katalizatori ķermeņa aizsargfunkciju un pretestības spēju ierosināšanai, tāpēc nereti tie jālieto tikai vienu reizi vai reti. Homeopātiskie preparāti ir spēcīgi un iedarbīgi, bet to lietošanā jāievēro stingra precizitāte un ārsta norādījumi.”

Izskatās jau skaisti, es labprāt ietu un ārstētu pie viņiem savu astmu, alerģijas, un visu pārējo, ja vien… ja vien tas par tiem preparātiem un ārstēšanu nebūtu diezgan liels bleķis. Tās cukura tabletītes, kurās pēc visas šķaidīšanas un kratīšanas (atvainojos, potencēšanas) jau sen nav nevienas arsēna, sīpolu vai kofeīna molekulas, neārstē pilnīgi neko. Precīzi, zinātniski pamatoti testi liecina, ka homeopātisko preparātu efekts ir ne vairāk kā placebo.^{1 2}

No homeopātijas aizstāvjiem nākas dzirdēt vairāku veidu argumentus. Piemēram — lai arī agrāk nevarēja izskaidrot, kā var darboties ūdens bez nevienas aktīvās vielas molekulas, “mūsdienās, kad zinātne ir strauji gājusi uz priekšu, skaidrojumā ļoti daudz var līdzēt kvantu fizika.“³ Taču šāds arguments ietver premisu par to, ka homeopātiskie līdzekļi strādā, lai gan, es atkārtošos, tā pati uz priekšu gājusī zinātne ir vairākkārt pierādījusi pretējo. Kādā veidā? Ar randomizētu, dubultaklu, placebo kontrolētu testu (RCT)^{4 5} palīdzību — ar šādiem pašiem testiem tiek pārbaudītas jebkuras farmaceitiskās zāles.
Lai paskaidrotu, kā izpaužas šāds tests, iztulkoju citātu no ārsta Bena Goldeikra grāmatas Bad Science:

“Ņemsim divsimt cilvēku, kuri apmeklē homeopātisko klīniku, pēc nejaušības principa iedalīsim viņus divās grupās, un ļausim viņiem iziet visu homeopāta apmeklēšanas procedūru — tikt izmeklētiem, saņemt diagnozi un recepti tam, ko nu homeopāts grib viņiem iedot. Taču pēdējā brīdī, bez viņu ziņas, mēs puses pacientu homeopātisko cukura tablešu samainītu ar imitācijām — parastām cukura tabletēm, kuras nav tikušas maģiski potencētas ar homeopātijas palīdzību. Vēlāk, pēc atbilstoša laika daudzuma mēs varētu izmērīt, cik cilvēkiem no katras grupas palika labāk.”
// Ben Goldacre, Bad Science, 42. lpp.

Elementāri, ne? Šāds zinātnisks tests atbilst visiem godīguma kritērijiem — dubultakls, jo ne pacienti, ne ārsti nezina, kurš saņem placebo un kurš — īstās zāles. Šādi ārsta vai pacienta attieksme nevar izbojāt testa rezultātus, jo zinot, ka viņš paraksta placebo, ārsts var to izpaust pacientam pat neapzināti. Turklāt pacienti ir iedalīti grupās pēc nejaušības principa (randomizācija), tādēļ nevar gadīties, ka testa veicēju aizspriedumu vai vēlmju dēļ visi slimākie pacienti tīši vai netīši nokļūst, piemēram, homeopātijas grupā, tādējādi sabojājot rezultātus.

Šeit homeopātijas aizstāvis varētu turpināt iebilst, ņemot talkā piemērus no dzīves: “Bet, ja tas ir tikai placebo, tad kā tu izskaidrosi to, ka man/tantei/bērnam izārstēja astmu/klepu/sliktu garastāvokli/ekzēmu?” Uz šādu iebildi iespējamas vairākas atbildes. Pirmkārt un galvenokārt, personīgais piemērs neko nepierāda vairāku iemeslu dēļ (ja jau pietiktu ar anecdotal evidence, zinātniekiem nebūtu jāķēpājas ar RCT) — veselības uzlabošanās laikā, kad tika lietots homeopātiskais līdzeklis, varēja notikt kāda nesaistīta iemesla dēļ, piemēram, astma mēdz aiziet remisijā, pumpains cilvēks paklausa ārsta padomam veselīgāk ēst, vai parunāšanās ar ārstu (homeopāta vizīte ilgst krietnu laiku un pacients tiek izprašņāts par it visu) cilvēkam palīdz psiholoģiski, un tas atsaucas uz veselības stāvokli. Saaukstēšanās un dažādas citas slimības mēdz ar laiku pāriet tāpat vien (regression to the mean), taču mēs bieži mēdzam kļūdīties un piedēvēt cēloņus notikumiem, kuru izskaidrojums ir pavisam cits.⁶ Tādēļ apgalvojums “bet man homeopāts tiešām kaut ko izārstēja” ir nereprezentatīvs un nepārbaudāms, līdz ar to — nederīgs. Turklāt placebo efekts ir daudz sarežģītāks fenomens nekā parasti šķiet, un nenozīmē vienkāršu “iestāstīšanu” — no svara mēdz būt medikamentu izskats, lietošanas biežums, ārsta attieksme un pat medikamentu cena.

Jāsaka, ka mums savā ziņā ir pat mazliet paveicies — Latvijā homeopāts ir ārsta papildspecialitāte,⁷ attiecīgi cilvēks, iedams pie homeopāta, visticamāk nokļūst pie kvalificēta ārsta ar augstāko izglītību, kurš, iespējams, spēs adekvāti novērtēt, vai cilvēkam nepieciešami homeopātiskie brūvējumi vai īstas zāles. Man gan nav skaidrs, kāpēc kvalificētam, spējīgam ārstam (profesija, kuru ārkārtīgi cienu) būtu vajadzīgs nodarboties arī ar apšaubāmu praksi — homeopātiju. Šeit parādās viena no interesantākajām problēmām attiecībā uz homeopātiem, proti, ja ārsts zina, ka homeopātija ir bleķis, bet turpina to praktizēt, jo cukura bumbiņu placebo efekts pacientiem patiešām mēdz palīdzēt, vai tas ir ētiski? Savukārt, ja ārsts nezina vai atsakās pieņemt, ka zinātniskie pētījumi homeopātijas efektivitāti nepierāda, vai tas vispār ir labs ārsts?

Pēc visa augstākminētā varētu rasties vēl viens bieži dzirdēts jautājums: “Bet kur gan ir problēma, ja homeopātiskie līdzekļi taču ir pilnībā nekaitīgi?” Tomēr problēmas ar šādu šarlatānismu ir, un ne viena vien — pirmkārt, līdzekļi un laiks, ko varētu ieguldīt zinātniskajā medicīnā, lai to padarītu aizvien labāku, tiek ieguldīti muļķībās, nemaz nerunājot par to, ka pacienti brīvprātīgi maksā kaudzēm naudas par preparātiem, kas patiesībā ir tikai dārgs, maģiski apstrādāts cukurs. Otrkārt, vēršoties pie homeopāta un neārstējot savu saslimšanu ar medicīnas metodēm, cilvēks var aizkavēt pareizu diagnozi un ārstēšanu, rezultātā iedzīvojoties smagās komplikācijās vai pat mirstot. Treškārt, tā kā komplektā ar homeopātisko ticību mēdz nākt arī uzskati par vakcinācijas kaitīgumu, vecāki var savus jaundzimušos bērnus pakļaut nevajadzīgām briesmām. Ceturtkārt, homeopātijas lietošanas pretstatīšana “ķīmijām” un ļaunajām farmaceitiskajām kompānijām ir viltus dilemma.⁸ Saaukstējies cilvēks, kurš nevēlas uzreiz triekt iekšā paracetamolu, mierīgi var aiziet nopirkt citronu, medu un kādas nebūt zāļu tējas, arī grūtniece var darīt to pašu, un viņi būs samaksājuši par risinājumu, kurš nav ne ķīmisks, ne stulbs. Sarakstu ar iemesliem nelietot homeopātiju droši vien varētu turpināt, bet raksts jau tā ir krietni izstiepies.

Ceru, ka vismaz kādam šis raksts liks vairāk padomāt par savām izvēlēm attiecībā uz veselību, būs sniedzis noderīgu informāciju un lielāku izpratni par to, kāpēc ne visa alternatīvā medicīna ir vienādi stilīga un kāpēc nevajadzētu ļaut visādiem pūšļotājiem sevi un citus muļķot, un slaukt naudu. Pastāstiet arī citiem.

Iesaku izlasīt:
Placebos Are Getting More Effective. Drugmakers Are Desperate to Know Why. Izsmeļošs raksts par placebo efektu.
The end of homeopathy? Bens Goldeikrs par homeopātiju.
Homeopathy; what’s the harm? Saimons Singhs par homeopātijas kaitīgumu.

Svinam Aizgājušo Pasaules Homeopātijas Nedēļu!

P.S. Cilvēkiem, kuriem patīk izdarīt pāragrus secinājums par cenzūru vai ko tamlīdzīgu — šajā blogā tiek izmantota komentāru premoderēšanas sistēma (skat. krizdabz rakstu un manu komentāru zem tā). Noņēmu premoderāciju, baigā ķēpa katru apstiprināt. Spamojiet veseli :)

Pirmā lekcijas daļa tika veltīta domāšanas tēmai vispār, lai pēc tam būtu iespējams pievērsties tieši kritiskai domāšanai. Pirmkārt, var runāt par domāšanu kā par situatīvu problēmu risināšanas līdzekli — piemēram, ja man ir alus pudele, bet nav attaisāmā, ir vairāki varianti, kā šo situāciju atrisināt, taču mana rīcība nebūs nejauša un es nemēģināšu visus variantus pēc kārtas, bet gan apsvēršu iespējas un izvēlēšos racionālāko, piemērotāko. Otrkārt, domāšana neapšaubāmi ir saistīta ar intelektu, un vismaz intuitīvi mēs varam izšķirt dažādus domāšanas veidus — ir cilvēki, kuriem vienkāršāk uztvert informāciju vizuāli, ir tādi, kuriem labāk padodas matemātika, bet citiem — dzejošana.

Nākamais jautājums attiecībā uz domāšanu bija par to, vai domāšana var būt laba. Šeit lektors uzsvēra interesantu lietu, proti, ja mēs sakām, ka kāds domā, tas jau nozīmē, ka mēs uzskatām — šis cilvēks ir racionāls. Paša Sveces piemērs — gurķis nedomā, taču tāpēc mēs gurķi nesaucam par iracionālu, t.i., par racionālu/iracionālu var nosaukt tikai kādu, kas domā. Tas atspoguļojas Donalda Deividsona formulētajā labvēlības principā:¹ mēs ikdienā pieņemam, ka citi cilvēki ir mērķtiecīgi un racionāli savās darbībās un teiktajā, un pēc šāda principa interpretējam viņu izteikumus un uzvedību.

Kas tad īsti ir pati kritiskā domāšana? Artis Svece lekcijā cenšas izdarīt nošķīrumu starp kritisko domāšanu kā pieeju un kritisko domāšanu kā studiju priekšmetu jeb kursu augstskolā. Šķiet, ka ar pirmo tiek domāta kritiskās domāšanas būtība vispār, kas nozīmē “domāšanu par domāšanas nosacījumiem”, vēršanos pret dogmatismu un rekursīvu pieeju domāšanai, atgriežoties pie tā, kas ir pateikts, un distancēti to novērtējot. Kritiskā domāšana tādēļ šķiet skeptiska, piebilst Svece, jo liek “piebremzēt” un izvērtēt savas zināšanas, pirms izteikt apgalvojumus.²
Kā mācību priekšmets kritiskā domāšana savukārt nozīmē “ko līdzīgu argumentācijas teorijai” — specifisku, no loģikas un retorikas jomām aizgūtu metožu kopumu, tehniku, kas ļauj izvērtēt citu apgalvojumus un pieņemt pārdomātus lēmumus, kā arī rosināt argumentētas diskusijas. Šajā lekcijā kritiskās domāšanas metožu piemērs bija implicīto pieņēmumu meklēšana, t.i., atrast apgalvojumā to, kas netiek pateikts skaļi, bet ir ietverts. Piemēram:

Karlsons: “Vai Bokas jaunkundze ir beigusi dzert no rītiem viskiju?”

Šādā jautājumā ir ietverts implicīts apgalvojums — “Bokas jaunkundze no rītiem dzer viskiju”. Kā norāda Artis Svece, implicītie pieņēmumi tiek ārkārtīgi daudz izmantoti ikdienā, piemēram, reklāmās utml. Lekcijā netika aplūkota, manuprāt, interesantākā kritiskās domāšanas kursa daļa — argumentācijas kļūdu atpazīšana. Tas nozīmē zināt dažādus retorikas paņēmienus un loģiskas kļūdas, piemēram, apelēšanu pie personības (ad hominem), pie autoritātes, vājas analoģijas utt., un prast šīs kļūdas atpazīt citu teiktajā, kā arī izvairīties no tām pašiem. Par laimi, ar logical fallacies tēmu var plaši iepazīties šeit.³

Protams, gandrīz divu stundu ilgajā lekcijā bija daudz vairāk informācijas, jautājumu un arī pa kādai sirsnīgu smieklu šaltij, taču pamata secinājums droši vien paliek — kritiskā domāšana ir veids, kā izvēlēties uzlūkot pasauli, tā nav panaceja, taču ļauj pamanīt agrāk nepamanītas lietas un racionāli palūkoties gan uz savu, gan citu cilvēku domas gaitu. Domājot kritiski, mums ir iespējams domāt labāk, jo mēs daudz rūpīgāk izvērtēsim informāciju, pirms izteikt apgalvojumus, apsaukāties vai pieņemt lēmumus. Es teiktu, ka kritiskā domāšana, tāpat kā zinātniskais skepticisms, ir dzīvesveids.

Iesaku izlasīt: Critical Thinking: What Is It Good for? (In Fact, What Is It?)

P.S. Artis Svece kritisko domāšanu Latvijā pasniedz tikai LU VFF filozofijas nodaļā, esam ļoti priviliģēti :)

12–14 rullīšu sacepumam vajadzīgs¹:
1 baklažāns
500g maltās gaļas
1 ola
1 sīpols
dažas ēdamkarotes rīvmaizes
sviests cepšanai
dažas biezas šķēles zilā siera
parastais cietais siers rīvēšanai
100-200ml saldā krējuma
pipari, sāls, oregano, Vorčestras mērce u.c. garšvielas pēc vēlēšanās

Pagatavošana:
1) Baklažānu sagriež plānās (!) garenās šķēlēs un atstāj uz pusstundu mērcēties sālsūdenī.
2) Sīpolu smalki sagriež un sacep uz pannas sviestā kopā ar smalki sagrieztiem baklažāna atgriezumiem, pievieno sāli un piparus un pasautē zem vāka, kamēr mīksti.
3) Pannas saturu sajauc kopā ar malto gaļu, olu, maizi un garšvielām — tieši tā, kā gatavojot kotlešu masu.
4) Gatavo masu tin noskalotās baklažāna strēmelēs un kārto rullīšus vertikāli dziļā ar sviestu ieziestā cepešpannā vienu otram blakus; skat. attēlā.
4) Rullīšus liek cepeškrāsnī 210 grādos uz 20 minūtēm.
5) Pa to laiku pagatavo zilā siera mērci — nelielā pannā vai katliņā uzkarsē saldo krējumu un izkausē tajā zilo sieru, pēc tam karsē, kamēr mērce nedaudz sabiezē.
6) Kad 20 minūtes pagājušas, sacepumu izņem no krāsns, pārlej ar mērci, pielej mazliet ūdens, pārkaisa oregano un uzrīvē parasto sieru.
7) Cep tādā pašā temperaturā vēl ~20 minūtes līdz virspuse brūna, bet nav piedegusi.

Pasniedz ar rīsiem. Labu apetīti un pastāstiet, kā izdevās!

“The distinction between diseases of “brain” and “mind”, between “neurological” problems and “psychological” or “psychiatric” ones, is an unfortunate cultural inheritance that permeates society and medicine. It reflects a basic ignorance of the relation between brain and mind. Diseases of the brain are seen as tragedies visited on people who cannot be blamed for their condition, while diseases of the mind, especially those that affect conduct and emotion, are seen as social inconveniences for which sufferers have much to answer. Individuals are to be blamed for their character flaws, defective emotional modulation, and so on; lack of willpower is supposed to be the primary problem.”

//Antonio Damasio, Descartes’ Error, p. 40

Šie ir vieni no prātīgākajiem vārdiem, ko man nācies lasīt attiecībā uz prāta saslimšanām, jo cilvēkiem nudien bieži trūkst izpratnes par to, ka garīgas slimības var nebūt tikai garīgas. Šādu neveiksmīgu nošķīrumu un attieksmi droši vien pastiprina arī atšķirīgā ārstēšanas pieeja — ja kādam ir, piemēram, gripa, tad skaidrs, ka ārstēšanā ietilps gultas režīms, konkrēti medicīniski līdzekļi u.tml. Neviens uz gripas slimnieku nekliegs “saņemies taču” tādēļ, ka šis cilvēks nespēj piecelties no gultas; diemžēl līdzīgu attieksmi bieži vien nesaņems cilvēks, kurš, lai arī ķermeniski vesels, nevar piecelties no gultas hroniskas depresijas dēļ, un attiecīgi ar šādu nevarību ir nokaitinājis tuviniekus.
Protams, prāta saslimšanas daudz biežāk nekā vīrusus var ārstēt ar terapiju un “runāšanos” vien, taču arī runāt ir jāprot. Būtu labi, ja cilvēkiem ikdienā būtu lielāka izpratne par to, ka nomāktam cilvēkam ar gribasspēku viss var būt kārtībā, bet ar dažiem savienojumiem smadzenēs gan ne. Cilvēkam ar trauslu/traumētu/problemātisku psihi (prātu) nepiemērota attieksme no līdzcilvēku puses vai nepiemērota terapija var nodarīt tikpat daudz ļauna kā cilvēkam ar gripu nepiemērotas zāles, jo nošķīrums starp ķermeņa un prāta saslimšanām ir daudz vairāk izplūdis, nekā mums parasti šķiet.

Šoreiz solu vairāk argumentu un mazāk emociju, zinātnisko skepticismu, filozofiju un kognitīvās zinātnes, šādas tādas receptes, šo to no grāmatām un filmām un droši vien šo to par manu dzīvi. Te nebūs par sociālajiem medijiem, web 2.0, mārketingu un tamlīdzīgām lietām, jo tās man itin nemaz neinteresē.

Šobrīd, kā redzat paši, lapā nekā daudz nav, vietām vēl nepieciešama pieslīpēšana un kods arī neesot tik skaists, cik varētu būt, bet vismaz pamatfunkcijas strādā, jo es nevarēju nociesties taisīt šo pasākumu vaļā :) Kā parasti, pieturos pie minimālisma, turklāt ceru daudz vairāk kā agrāk koncentrēties tieši uz tekstu. Tas nozīmē, ka raksti droši vien nebūs bieži, taču ceru tos izvērst kvalitatīvus. Manas fotomanipulācijas vēl joprojām var baudīt iekš deviantART, taču ar laiku ceru galerijas/folio veidā tās iekļaut arī šeit, lai viss būtu atrodams vienuviet.

Esmu iecerējusi arī dažādas akcijas un atrakcijas, lai noturētu jūsu uzmanību, bet par to vairāk, kad nāks laiks. Tvitera lietotāji var drīzumā cerēt uz pavasarīgi zaļām nozīmītēm!