World Homeopathy Awareness Week (WHAW!!!) atskaņās arī es beidzot sniegšu ieskatu savās pārdomās par šo tematu. Pirms neilga laiciņa latviešu blogos jau parādījās pāris labu rakstu par homeopātijas darbības principu absurdumu, viens no tiem pat ar lielisku homeopātisko zāļu pārdozēšanas video prezentāciju. Taču ne visi aspekti tika aplūkoti pilnībā, un komentāros nācies lasīt visdažādāko sviestu, tādēļ vēlos pievērsties vēl dažiem argumentiem un pretargumentiem attiecībā uz šo ūdens kratīšanas maģiju.

Pirmkārt, kas ir homeopātija un kā tā darbojas? Es teiktu, ka tā ir alternatīvā medicīna, ko ļoti daudzi jauc ar tautas medicīnu, fitoterapiju vai zāļu tējām utml. Latvijā diemžēl ir vairākas iestādes, kur homeopātija ir galvenā nodarbe. Piemēram, Homeopātijas institūts raksta šādi:

“Homeopātija ir medicīnas nozare, kura ārstēšanā izmanto dabīgas vielas un rūpējas par organisma aizsargspēju paaugstināšanu, kā arī par attīrīšanu no ķīmiskiem piesārņojumiem. Homeopātija ārstē gan hroniskas, gan akūtas slimības. [..]
Homeopātija ir ārstēšanas metode, kuras pamatā ir divi principi:
— līdzības (līdzīgu ārstē ar līdzīgu).
— ārstēšanā izmanto atšķaidījumus.”

Centra homeopātiskās klīnikas mājaslapā rakstīts šādi:

“Homeopātija izmanto minimālu devu principu. Homeopātija neapslāpē slimības simptomus — tā vietā tiek stiprināti organisma dabiskie dziedināšanās procesi, tādējādi nostiprinot ārstēšanās rezultātu. Medikamenti kalpo kā katalizatori ķermeņa aizsargfunkciju un pretestības spēju ierosināšanai, tāpēc nereti tie jālieto tikai vienu reizi vai reti. Homeopātiskie preparāti ir spēcīgi un iedarbīgi, bet to lietošanā jāievēro stingra precizitāte un ārsta norādījumi.”

Izskatās jau skaisti, es labprāt ietu un ārstētu pie viņiem savu astmu, alerģijas, un visu pārējo, ja vien… ja vien tas par tiem preparātiem un ārstēšanu nebūtu diezgan liels bleķis. Lasīt tālāk »

Tā kā ļoti labi saprotu — ar lētiem trikiem vien lasītāju uzmanību nenoturēt, beidzot pievēršos arī saturam. Nesen Satori “Lielo jautājumu” cikla ietvaros apmeklēju Arta Sveces lekciju “Ko nozīmē domāt kritiski un kāpēc tas ir kaut kas labs?” Precīzu lekcijas pārstāstu šeit negaidiet, taču centīšos sniegt vismaz konspektīvu ieskatu tiem, kam nelaimējās būt klāt, kā arī pievienošu savas pārdomas par kritiskās domāšanas noderīgumu.

Pirmā lekcijas daļa tika veltīta domāšanas tēmai vispār, lai pēc tam būtu iespējams pievērsties tieši kritiskai domāšanai. Pirmkārt, var runāt par domāšanu kā par situatīvu problēmu risināšanas līdzekli — piemēram, ja man ir alus pudele, bet nav attaisāmā, ir vairāki varianti, kā šo situāciju atrisināt, taču mana rīcība nebūs nejauša un es nemēģināšu visus variantus pēc kārtas, bet gan apsvēršu iespējas un izvēlēšos racionālāko, piemērotāko. Otrkārt, domāšana neapšaubāmi ir saistīta ar intelektu, un vismaz intuitīvi mēs varam izšķirt dažādus domāšanas veidus — ir cilvēki, kuriem vienkāršāk uztvert informāciju vizuāli, ir tādi, kuriem labāk padodas matemātika, bet citiem — dzejošana.

Nākamais jautājums attiecībā uz domāšanu bija par to, vai domāšana var būt laba. Lasīt tālāk »

Jau brīdināju, ka laiku pa laikam šeit parādīsies kāda no pašsagudrotajām receptēm. Konkrēti šai iedvesmu guvu no sviesta cibā manītas bildes. Mans veikums gan izskatās mazliet citādi, bet pamatdoma tā pati. Ēdiens ir diezgan sātīgs, taču treknuma pakāpe atkarīga no izvēlētās gaļas, kā arī sviesta daudzuma.
Lasīt tālāk »

Kādā izcilā grāmatā izlasīju šādu citātu:

“The distinction between diseases of “brain” and “mind”, between “neurological” problems and “psychological” or “psychiatric” ones, is an unfortunate cultural inheritance that permeates society and medicine. It reflects a basic ignorance of the relation between brain and mind. Diseases of the brain are seen as tragedies visited on people who cannot be blamed for their condition, while diseases of the mind, especially those that affect conduct and emotion, are seen as social inconveniences for which sufferers have much to answer. Individuals are to be blamed for their character flaws, defective emotional modulation, and so on; lack of willpower is supposed to be the primary problem.”

/​/​Antonio Damasio, Descartes’ Error, p. 40

Šie ir vieni no prātīgākajiem vārdiem, ko man nācies lasīt attiecībā uz prāta saslimšanām, jo cilvēkiem nudien bieži trūkst izpratnes par to, ka garīgas slimības var nebūt tikai garīgas. Šādu neveiksmīgu nošķīrumu un attieksmi droši vien pastiprina arī atšķirīgā ārstēšanas pieeja — ja kādam ir, piemēram, gripa, tad skaidrs, ka ārstēšanā ietilps gultas režīms, konkrēti medicīniski līdzekļi u.tml. Neviens uz gripas slimnieku nekliegs “saņemies taču” tādēļ, ka šis cilvēks nespēj piecelties no gultas; diemžēl līdzīgu attieksmi bieži vien nesaņems cilvēks, kurš, lai arī ķermeniski vesels, nevar piecelties no gultas hroniskas depresijas dēļ, un attiecīgi ar šādu nevarību ir nokaitinājis tuviniekus.
Protams, prāta saslimšanas daudz biežāk nekā vīrusus var ārstēt ar terapiju un “runāšanos” vien, taču arī runāt ir jāprot. Būtu labi, ja cilvēkiem ikdienā būtu lielāka izpratne par to, ka nomāktam cilvēkam ar gribasspēku viss var būt kārtībā, bet ar dažiem savienojumiem smadzenēs gan ne. Cilvēkam ar trauslu/​traumētu/​problemātisku psihi (prātu) nepiemērota attieksme no līdzcilvēku puses vai nepiemērota terapija var nodarīt tikpat daudz ļauna kā cilvēkam ar gripu nepiemērotas zāles, jo nošķīrums starp ķermeņa un prāta saslimšanām ir daudz vairāk izplūdis, nekā mums parasti šķiet.