skaistais simbel logo

Dezinformācija veicina aizspriedumus, un vēlreiz par Dekarta kļūdu

Vakar nomira Eim­ija Vain­hausa, tad kāds pazīs­tams blogeris tviterī nolamāja viņu par nožēlo­jamu narkomāni, es sadus­mo­jos un nolamāju viņu par aprobežotu1, par ko Andis savukārt  pam­a­toti sapik­to­jās uz mani, un tad sekoja pāris stundu gara, 140 sim­bo­los ier­obežota diskusija par psi­hes saslimšanām, aprobežotību un aizs­priedu­miem, kas bei­dzās ar šķēpu laušanu par to, vai ātra braukšana ir vai nav atkarība2.

Es tā visa dēļ esmu paspējusi teju vai nosir­mot (lai gan ej nu sazini, dabīgo matu krāsu neesmu redzējusi jau gadiem), tāpēc laiks vēl vienam ier­ak­stam blogā. Tvi­teris ir draņķīgs diskusiju medijs, jo argu­mentu izteikt vienā tvītā ir ļoti sarežģīti, taču tas netraucē man atkār­toti iekrist nek­val­i­tatīvu diskusiju bedrēs; parasti tad, ja tēma ir man per­son­īgi svarīga, par to ir viedok­lis un arī kādas nebūt zināšanas. Un ar psi­hes saslimšanām tieši tā ir.

Ko es visu laiku cen­tos pateikt, taču tviterī neizde­vās? Ka cil­vēki, pat alko­holiķi un narkomāni, nav pil­nībā vainīgi pie tā, ka nodz­eras, pār­dozē, nespēj izārstēties utt., utjpr. Viens no maniem pir­ma­jiem ier­ak­stiem šajā blogā bija citāts no grā­matas “Dekarta kļūda”, kas tieši piemin šo neveiksmīgo sabiedrības ten­denci būt aizs­priedu­mainiem pret slimībām, kas ir “garī­gas”, nevis “fiziskas”. Lasīt tālāk »

  1. Mans neveik­lais un pik­tais mēģinājums pateikt, ka viņa viedok­lis ir nekom­pe­tents. Šī vieta ir rediģēta, jo pazīs­ta­mais blogeris tā vēlējās. Starp citu, šis rak­sts nav par pazīs­tamo blogeri un viņa uzskatiem, bet gan par domāšanu, kas šādiem uzskatiem ir pamatā.
  2. Šeit svarīgi, kas tiek saprasts ar vārdu “atkarība”; klīniski atkarība tiek diag­nos­ticēta tad, ja slimnieks turpina lietot sub­stanci par spīti prob­lēmām, ko tas rada. Taču prin­cipā adren­a­līns diez vai pielīdz­ināms alko­ho­lam.

Saule, Pērkons, Daugava

Ja nebūtu tvit­era, man droši vien nebūtu ne jaus­mas, kas Latvijā notiek. Šodien uzdūros saitei uz aicinājumu pil­soniskās līdz­dalības portālā manabalss.lv, kas ierosina nomainīt Latvi­jas himnu no Bau­maņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”  uz Mār­tiņa Brauna “Saule, Pērkons, Dau­gava”. Mana pirmā reak­cija bija nevi­en­nozīmīga, un rādās, ka arī citu viedokļi par šo jautājumu dalās. Taču iezīmējās kāda tendence—ja runa ir par emo­cionālo pacilātību, tad šķiet, daudzus Brauna slavenā kora dziesma uzrunā vairāk. Šiem cil­vēkiem varu pievienoties; ne tādēļ, ka man kā ateis­tei dziedāt “tau­tas svinīgo lūgšanu“1 šķiet nepiemēroti, prin­cipā nepareizi un traucējoši, bet gan sajūtu dēļ, ko izraisa pati dziesma.

Par dieva klāte­samību mūsu val­sts himnā pirms nedēļas savā blogā pasūdzējās Sidraba, un, iespē­jams, tas ir aktu­al­izējis jautājumu par mūsu him­nas piemērotību, lai gan nekad agrāk man nebūtu ienā­cis prātā ko tādu aps­priest. Piebildīšu, ka ateismā bal­stīti argu­menti par him­nas nomaiņu ir, manuprāt, nepareizi, jo Eiropas kultūras sak­nes tomēr tiecas kristi­etībā un pat mūsu pagāniskā nācija tomēr ir daļa no šīs kristīgās Eiropas. Es neticu dievam, taču tas nenozīmē, ka jebkura reliģi­jas piesaukšana ir negatīva; šķiet, nepārstāvu tā saukto jauno ateismu jeb 21. gs. ateismu un tā iet­varos dažkārt prak­tizēto antiteismu2, kas pret jebkuru reliģi­jas izpausmi izturas naidīgi; manuprāt, šādai kareivī­gai attieksmei bieži ir ten­dence noliegt faktu, ka reliģija ir viens no mūsu kultūras un sabiedrības stūrak­meņiem, patīk tas mums vai nē.3 Taču ne par ateismu es gribēju izteik­ties, tādēļ atgriezīšos pie dziesmām.

Saule, Pērkons, Dau­gava” ir brīnišķīga latviešu kora dziesma, droši vien mans mīļākais skaņ­darbs šajā žanrā. Tās klausīšanās vien­mēr izraisa tir­pas pār kauliem, un tā ir bijis, kopš sevi atceros. Kad sko­las gados neilgu laiku pabiju kora sastāvā, palaimējās šo dziesmu arī iemācīties un izpildīt, lai gan man kā altam augstos soprānu “zilz­ibeņu pērkons spēra” neaizs­niegt un dūcu otro balsi. Lasīt tālāk »

  1. http://www.likumi.lv/doc.php?id=47134#saist_5
  2. Izlabots pēc Reiņa piebildēm šajā komen­tārā.
  3. “God Is Dead. Now What?” ir šai tēmai veltīts lielisks rak­sts, ja kādam interesē.

Ceptu sīpolu un ingvera zupa

Attēlā: šī zupa izskatās gan­drīz tik­pat labi, cik manējā.

Pēc ses­t­di­enas, kas bei­gusies ar atgriešanos mājās jau rīta gaismā (starp citu, «Bērnības Mili­cija» ir lieliska grupa), nāka­majā dienā ļoti gribējās zupu, tāpēc es vienu izgu­droju. Bildē redzamā gan nav tā, ko šodien pagatavoju, jo man pat­la­ban nav fotoa­parāta, bet tas nekas.

2 por­ci­jām būs vajadzīgi:
blenderis
2 vidēji kar­tu­peļi
5–6 vidēji sīpoli vai 3 ļoti lieli dzel­te­nie sīpoli
gabal­iņš ingvera, apmēram 2x2cm
kādi 15 cm svaiga purava
ēdamkarote kausētā siera
2 ēdamkarotes skābā krējuma
sauja rīsu nūdeļu
kādi 1,5 l dārzeņu buljona (der kubiņos, bet, ja ir svaigi gatavots, vēl jo labāk)
+
pavisam mazliet kūpinā­tas gaļas, bet šito var izlaist (ja pieliek, tad zupa smaržo pēc meža sēņu zupas, nopietni)
Lasīt tālāk »

Ļoti īsi par Edinburgu

This is a city of shift­ing light, of chang­ing skies, of sud­den vis­tas. A city so beau­ti­ful it breaks the heart again and again.

— Alexan­der McCall Smith

Not only is Edin­burgh one of the most beau­ti­ful cities in Europe, it also enjoys one of Europe’s most beau­ti­ful set­tings. There are unex­pected vis­tas from almost every cor­ner — a glimpse of green sun­lit hills, a blue flash of sea, sil­hou­et­ted spires and rust-red crags. It’s a city that begs to be explored on foot — nar­row aleys, flights of stairs and hid­den kirk­yards tempt you off the main streets at every turn.

— Lonely Planet Guide to Scotland

Skoti­jas gal­vaspilsēta, pirmā UNESCO lit­er­atūras pil­sēta, mājas pasaulē lielāka­jam māk­slas fes­tivālam… šobrīd arī manas mājas. Ar visādiem apzīmēju­miem un tit­uliem gan ir par maz, lai paskaidrotu, cik šeit ir lieliski. Pavasarī satiku pro­fe­soru, kurš uz šo pil­sētu atbrau­cis pirms daudziem gadiem, iemīlējies un pali­cis. Pil­sētā. Nudien, šajā pil­sētā iemīlēties ir viegli. Es nez­ināju, ko nozīmē vārds «Edin­burga», pirms šeit atbraucu, bet zinu, ka šis vārds iegūst aizvien vairāk nokrāsu un sajūtu, un šīs sajū­tas ir ļoti patīka­mas.
Man ir rudenīgi sen­ti­menta uzplūdi, un, par spīti tam, ka uz atlikušo dzīvi gabal­iņš sirds paliks šajā glez­nainajā Skoti­jas pērlē, mazliet ilgo­jos pēc Rīgas.

P.S. Vēl jopro­jām cenšos uztap­ināt rak­stu par apmek­lēto TAM­Lon­don 2010, bet… bet. Citas prioritātes.