Vakar nomira Eim­ija Vain­hausa, tad kāds pazīs­tams blogeris tviterī nolamāja viņu par nožēlo­jamu narkomāni, es sadus­mo­jos un nolamāju viņu par aprobežotu¹, par ko Andis savukārt  pam­a­toti sapik­to­jās uz mani, un tad sekoja pāris stundu gara, 140 sim­bo­los ier­obežota diskusija par psi­hes saslimšanām, aprobežotību un aizs­priedu­miem, kas bei­dzās ar šķēpu laušanu par to, vai ātra braukšana ir vai nav atkarība².

Es tā visa dēļ esmu paspējusi teju vai nosir­mot (lai gan ej nu sazini, dabīgo matu krāsu neesmu redzējusi jau gadiem), tāpēc laiks vēl vienam ier­ak­stam blogā. Tvi­teris ir draņķīgs diskusiju medijs, jo argu­mentu izteikt vienā tvītā ir ļoti sarežģīti, taču tas netraucē man atkār­toti iekrist nek­val­i­tatīvu diskusiju bedrēs; parasti tad, ja tēma ir man per­son­īgi svarīga, par to ir viedok­lis un arī kādas nebūt zināšanas. Un ar psi­hes saslimšanām tieši tā ir.

Ko es visu laiku cen­tos pateikt, taču tviterī neizde­vās? Ka cil­vēki, pat alko­holiķi un narkomāni, nav pil­nībā vainīgi pie tā, ka nodz­eras, pār­dozē, nespēj izārstēties utt., utjpr. Viens no maniem pir­ma­jiem ier­ak­stiem šajā blogā bija citāts no grā­matas “Dekarta kļūda”, kas tieši piemin šo neveiksmīgo sabiedrības ten­denci būt aizs­priedu­mainiem pret slimībām, kas ir “garī­gas”, nevis “fiziskas”. Lasīt tālāk »

Vakar nomira Eimija Vainhausa, tad kāds pazīstams blogeris tviterī nolamāja viņu par nožēlojamu narkomāni, es sadusmojos un nolamāju viņu par aprobežotu[1. Mans neveiklais un piktais mēģinājums pateikt, ka viņa viedoklis ir nekompetents. Šī vieta ir rediģēta, jo pazīstamais blogeris tā vēlējās. Starp citu, šis raksts nav par pazīstamo blogeri un viņa uzskatiem, bet gan ...

Ja nebūtu tvit­era, man droši vien nebūtu ne jaus­mas, kas Latvijā notiek. Šodien uzdūros saitei uz aicinājumu pil­soniskās līdz­dalības portālā manabalss.lv, kas ierosina nomainīt Latvi­jas himnu no Bau­maņu Kārļa “Dievs, svētī Latviju”  uz Mār­tiņa Brauna “Saule, Pērkons, Dau­gava”. Mana pirmā reak­cija bija nevi­en­nozīmīga, un rādās, ka arī citu viedokļi par šo jautājumu dalās. Taču iezīmējās kāda tendence—ja runa ir par emo­cionālo pacilātību, tad šķiet, daudzus Brauna slavenā kora dziesma uzrunā vairāk. Šiem cil­vēkiem varu pievienoties; ne tādēļ, ka man kā ateis­tei dziedāt “tau­tas svinīgo lūgšanu“¹ šķiet nepiemēroti, prin­cipā nepareizi un traucējoši, bet gan sajūtu dēļ, ko izraisa pati dziesma.

Par dieva klāte­samību mūsu val­sts himnā pirms nedēļas savā blogā pasūdzējās Sidraba, un, iespē­jams, tas ir aktu­al­izējis jautājumu par mūsu him­nas piemērotību, lai gan nekad agrāk man nebūtu ienā­cis prātā ko tādu aps­priest. Piebildīšu, ka ateismā bal­stīti argu­menti par him­nas nomaiņu ir, manuprāt, nepareizi, jo Eiropas kultūras sak­nes tomēr tiecas kristi­etībā un pat mūsu pagāniskā nācija tomēr ir daļa no šīs kristīgās Eiropas. Es neticu dievam, taču tas nenozīmē, ka jebkura reliģi­jas piesaukšana ir negatīva; šķiet, nepārstāvu tā saukto jauno ateismu jeb 21. gs. ateismu un tā iet­varos dažkārt prak­tizēto antiteismu², kas pret jebkuru reliģi­jas izpausmi izturas naidīgi; manuprāt, šādai kareivī­gai attieksmei bieži ir ten­dence noliegt faktu, ka reliģija ir viens no mūsu kultūras un sabiedrības stūrak­meņiem, patīk tas mums vai nē.³ Taču ne par ateismu es gribēju izteik­ties, tādēļ atgriezīšos pie dziesmām.

“Saule, Pērkons, Dau­gava” ir brīnišķīga latviešu kora dziesma, droši vien mans mīļākais skaņ­darbs šajā žanrā. Tās klausīšanās vien­mēr izraisa tir­pas pār kauliem, un tā ir bijis, kopš sevi atceros. Kad sko­las gados neilgu laiku pabiju kora sastāvā, palaimējās šo dziesmu arī iemācīties un izpildīt, lai gan man kā altam augstos soprānu “zilz­ibeņu pērkons spēra” neaizs­niegt un dūcu otro balsi. Lasīt tālāk »

Ja nebūtu tvitera, man droši vien nebūtu ne jausmas, kas Latvijā notiek. Šodien uzdūros saitei uz aicinājumu pilsoniskās līdzdalības portālā manabalss.lv, kas ierosina nomainīt Latvijas himnu no Baumaņu Kārļa "Dievs, svētī Latviju"  uz Mārtiņa Brauna "Saule, Pērkons, Daugava". Mana pirmā reakcija bija neviennozīmīga, un rādās, ka arī citu viedokļi par šo jautājumu dalās. Taču ...

Pēc ses­t­di­enas, kas bei­gusies ar atgriešanos mājās jau rīta gaismā (starp citu, «Bērnības Mili­cija» ir lieliska grupa), nāka­majā dienā ļoti gribējās zupu, tāpēc es vienu izgu­droju. Bildē redzamā gan nav tā, ko šodien pagatavoju, jo man pat­la­ban nav fotoa­parāta, bet tas nekas.

2 por­ci­jām būs vajadzīgi:
blenderis
2 vidēji kar­tu­peļi
5–6 vidēji sīpoli vai 3 ļoti lieli dzel­te­nie sīpoli
gabal­iņš ingvera, apmēram 2x2cm
kādi 15 cm svaiga purava
ēdamkarote kausētā siera
2 ēdamkarotes skābā krējuma
sauja rīsu nūdeļu
kādi 1,5 l dārzeņu buljona (der kubiņos, bet, ja ir svaigi gatavots, vēl jo labāk)
+
pavisam mazliet kūpinā­tas gaļas, bet šito var izlaist (ja pieliek, tad zupa smaržo pēc meža sēņu zupas, nopietni)
Lasīt tālāk »

Attēlā: šī zupa izskatās gandrīz tikpat labi, cik manējā. Pēc sestdienas, kas beigusies ar atgriešanos mājās jau rīta gaismā (starp citu, «Bērnības Milicija» ir lieliska grupa), nākamajā dienā ļoti gribējās zupu, tāpēc es vienu izgudroju. Bildē redzamā gan nav tā, ko šodien pagatavoju, jo man patlaban nav fotoaparāta, bet tas nekas. 2 porcijām ...

This is a city of shift­ing light, of chang­ing skies, of sud­den vis­tas. A city so beau­ti­ful it breaks the heart again and again.

— Alexan­der McCall Smith

Not only is Edin­burgh one of the most beau­ti­ful cities in Europe, it also enjoys one of Europe’s most beau­ti­ful set­tings. There are unex­pected vis­tas from almost every cor­ner — a glimpse of green sun­lit hills, a blue flash of sea, sil­hou­et­ted spires and rust-red crags. It’s a city that begs to be explored on foot — nar­row aleys, flights of stairs and hid­den kirk­yards tempt you off the main streets at every turn.

— Lonely Planet Guide to Scotland

Skoti­jas gal­vaspilsēta, pirmā UNESCO lit­er­atūras pil­sēta, mājas pasaulē lielāka­jam māk­slas fes­tivālam… šobrīd arī manas mājas. Ar visādiem apzīmēju­miem un tit­uliem gan ir par maz, lai paskaidrotu, cik šeit ir lieliski. Pavasarī satiku pro­fe­soru, kurš uz šo pil­sētu atbrau­cis pirms daudziem gadiem, iemīlējies un pali­cis. Pil­sētā. Nudien, šajā pil­sētā iemīlēties ir viegli. Es nez­ināju, ko nozīmē vārds «Edin­burga», pirms šeit atbraucu, bet zinu, ka šis vārds iegūst aizvien vairāk nokrāsu un sajūtu, un šīs sajū­tas ir ļoti patīka­mas.
Man ir rudenīgi sen­ti­menta uzplūdi, un, par spīti tam, ka uz atlikušo dzīvi gabal­iņš sirds paliks šajā glez­nainajā Skoti­jas pērlē, mazliet ilgo­jos pēc Rīgas.

P.S. Vēl jopro­jām cenšos uztap­ināt rak­stu par apmek­lēto TAM­Lon­don 2010, bet… bet. Citas prioritātes.

This is a city of shifting light, of changing skies, of sudden vistas. A city so beautiful it breaks the heart again and again. — Alexander McCall Smith Not only is Edinburgh one of the most beautiful cities in Europe, it also enjoys one of Europe’s most beautiful settings. There are unexpected vistas from almost every corner — a glimpse of green sunlit hills, ...